«Mājapmeklējumi nav mājas aprūpe. Mēs nemazgājam grīdu un nevārām ēst. Bet, ja tajā brīdī ir tāda vajadzība, varam to izdarīt,» saka Sarkanā Krusta Jelgavas komitejas brīvprātīgo koordinatore Irma Brižinska.
«Mājapmeklējumi nav mājas aprūpe. Mēs nemazgājam grīdu un nevārām ēst. Bet, ja tajā brīdī ir tāda vajadzība, varam to izdarīt,» saka Sarkanā Krusta Jelgavas komitejas brīvprātīgo koordinatore Irma Brižinska.
Ir vientuļi cilvēki, kas dažādu apstākļu dēļ neiziet sabiedrībā, tādēļ viņiem mājās ir garlaicīgi. Sarkanā Krusta brīvprātīgās par tādiem uzzina no paziņām, kaimiņiem vai kā citādi. Jelgavas komitejā darbojas ap trīsdesmit brīvprātīgo, taču tikai četrām ir sertifikāti. Tie apliecina, ka kundzes ir izgājušas speciālu apmācību un var veikt šādus mājapmeklējumus. Brīvprātīgās mājās aprauga gandrīz divus desmitus vecu cilvēku.
«Gadās, ka cilvēkam ir pilns ledusskapis, bet viņam nav ar ko parunāties. Bērni dzīvo Rīgā un atbrauc tikai tad, kad jāpapildina pārtikas krājumi. Bērnu dzīvē Rīgas lepnajā dzīvoklī šī mammīte vienkārši neiederas interjerā. Un tad viņi ir ļoti priecīgi, ka ir tādi cilvēki kā mēs. Mēs neejam pie viņiem noteiktās dienās. Iepriekš piezvanām: vai jūs gribētu šodien parunāties? Irma, Anita, Sniedze vai Linda aizies pie jums. Ir jāskatās, kāds cilvēkam tajā brīdī ir garastāvoklis, par ko viņš vēlas runāt. Citreiz sirmgalvis grib patērzēt par Dievu. Tad pie viņa iet Anita, kas ir katoļu draudzes padomē un labi prot runāt par ticības lietām. Ja cilvēks šodien izdomā, ka viņam jāpakritizē kāda partija, mums jābūt kompetentām arī politikā. Jābūt ļoti apsviedīgām: pagājušajā reizē mēs ar šo kundzi runājām par to, bet šoreiz pavisam par kaut ko citu,» stāsta Irmas kundze.
Strādā pārliecības dēļ
Irmas kundze ir pensionāre un savu aktīvo piedalīšanos sabiedriskajā organizācijā pamato ar to, ka, kopš mazbērni paaugušies, ir vairāk brīva laika un mājās sēdēt negribas. «Tā ir iznācis, ka pamazām esmu pieaicinājusi savas meitenes no jaunības laikiem. Vienmēr pati esmu bijusi aktīva, organizējusi kultūras pasākumus. Nākam te ar iekšējo pārliecību, ka varam palīdzēt tiem, kam ir sliktāk par mums. Un, ja es varu, tad daru,» tāda ir Irmas kundzes pārliecība.
I.Brižinska Sarkanajā Krustā ir iesaistījusi arī četrus savus ģimenes locekļus. Irmas vedekla Linda ir izgājusi apmācību un ir tiesīga veikt mājapmeklējumus.
Palīdzības punktā
Divas reizes nedēļā uz Palīdzības ielas 4. namu nāk dažādi cilvēki. Tie ir Sarkanā Krusta biedri, kas nebūt nav pārtikušākā sabiedrības daļa. Daudziem humānās palīdzības apģērbi un apavi, ko biedri var saņemt par brīvu, ir būtiski. Nāk pensionāri, trūcīgi ļaudis, daudzbērnu ģimenes. Nāk arī tie, kas nav organizācijā: no ieslodzījuma vietām atbrīvotie ar cietuma priekšniecības apstiprinātām zīmēm, ar nakts patversmes apliecinājumu, ka viņi tur uzturas. Nāk, kaut reti, arī vissmagākais kontingents – «bomži».
Cilvēki ir ļoti dažādi. Vieni no visas sirds ir ļoti pateicīgi par humāno palīdzību, citiem tās šķiet par maz vai tā ir pārāk slikta.
Brīvprātīgās strādā par velti. Tāpēc ļoti nepatīkami, kad kāds kā dubļu pikas met vārdus par to, ka viņu neapkalpo ārpus noteiktā punkta darba laika, par to, ka ir iedomīgas. «Mēs nākam labprātīgi un algu nesaņemam. Esam sastrādājušās, un kolektīvs ir izkristalizējies gadu gaitā,» rezumē I.Brižinska
Arī Jelgavas komitejas vadītāja Ingrīda Zīverte apliecina, ka ir ļoti apmierināta ar saviem brīvprātīgajiem. «Viņi man ir liels atspaids,» viņa saka.
Mīļu, sirsnīgu vārdu
Sarkanā Krusta komitejā darbojas arī Daugavas Vanagu Sarkanā Krusta pirmorganizācija, kuru vada Zigrīda Ādama. Zigrīdas kundze šogad ir uzņēmusies arī Daugavas Vanadžu darba koordināciju. Viņa atzīst, ka Sarkanais Krusts un Daugavas Vanagi ir radniecīgas organizācijas, kuras vieno tas, ka abas rūpējas par saviem biedriem.
«Daugavas Vanagi pārsvarā visi jau ir veci cilvēki, daži aiziet uz nespējnieku namiem, citi – veļu valstī,» saka Zigrīdas kundze.
Organizācijas biedriem katru gadu tiek organizēti braucieni uz Mori un Lesteni, kur pārapbedīti leģionāri, uz Džūksti atceres dienās. Bet sešpadsmit organizācijas biedrus Daugavas Vanadzes cenšas apmeklēt gan mājās, gan slimnīcā vai piezvanīt viņiem un vienkārši apvaicāties, kā klājas.
«Cilvēki ir ļoti pateicīgi, ja pie viņiem aiziet. Galvenais jau ir parunāties. Cik maz cilvēkbērnam vajag – mīļu sirsnīgu vārdu, un viņam ap sirdi paliek silti,» atzīst Zigrīdas kundze.
