Latvijas Dabas muzejā (Rīgā, K.Barona ielā 4) līdz 16. decembrim apskatāmas dziednieces Elejas Veronikas gleznas.
Latvijas Dabas muzejā (Rīgā, K.Barona ielā 4) līdz 16. decembrim apskatāmas dziednieces Elejas Veronikas gleznas.
Lieli mākslinieki mēdzot kavēties ilgi. Trešdienas pēcpusdienā sēžot apsveicēju pilnajā Dabas muzeja vestibilā, turpināt prātojumu ar domu, vai tā gadās arī ar lieliem dziedniekiem, ilgi tomēr neiznāca: minūtes desmit pēc noteiktā atklāšanas laika apmeklētāju straumei ļāva ieplūst palielā zālē, kuras sienas cieši citcitai blakus rotāja gan mēģinājumi ainavas žanrā, gan otas zīmējumi, kas vispārīgāku (varbūt simboliskāku) domu attēlošanas centienu dēļ iznākuši plakātiskāki.
Autore savus darbus paškritiski nodēvēja par «ķepējumiem», kas radušies galvenokārt agrajās rīta stundās, kad palikts vienatnē un miegs aizgaiņāts ar rūpēm vai bezspēcības nomākts. Runājot par jaunākajām iecerēm, Veronika izteica vēlēšanos audeklā iemūžināt nesen pieredzēto vētru.
Autores teiktais liecināja, ka pēc izstādēm Lielvārdē, Ogrē, Mērsragā un Jūrmalā šī, ļoti iespējams, ir pēdējā reize, kad gleznas aplūkojamas vienuviet, kaut bijuši piedāvājumi izstādes rīkot vēl. Veronika turpretī vēlētos, lai cilvēkiem jau drīzāk būtu iespēja gleznas iegādāties – par paldies vai simbolisku ziedojumu baznīcas celšanai. Izstādītās gleznas bija atlasītas no pavisam aptuveni sešiem, septiņiem simtiem audeklu.
Atklāšanā izskanējušie daudzie pateicības vārdi apliecināja, ka Veronika ir gaidīta muzejā, ka viņu nav aizmirsuši nedz pacienti, kuriem palīdzēts atgriezties dzīvē, nedz ārsti, ar kuriem kopā uzvarētas citkārt par bezcerīgām atzītas kaites. Uzrunās bija daudz spontanitātes un emociju.
Uz jautājumu, kā klājas, dziedniece atbildēja vienkārši: «Labi.» Pēc viņas domām, katrs vecums līdzi nes noteiktus ierobežojumus; to apzināšanās un sadzīvošana ar tiem ir saskanīgas dzīves pamatā. To Veronika novēlēja arī klātesošajiem.
