Netālu no Svētes Zaļenieku ceļa kreisajā pusē visiem ieraugāms stāv lielais vēja ģenerators, kas pašlaik kalpo tikai ūdens sildīšanai. Bet līdzās tam koku pudurī ir zemnieku saimniecība «Pumpuri».
Netālu no Svētes Zaļenieku ceļa kreisajā pusē visiem ieraugāms stāv lielais vēja ģenerators, kas pašlaik kalpo tikai ūdens sildīšanai. Bet līdzās tam koku pudurī ir zemnieku saimniecība «Pumpuri».
Tur tiek ražots piens, ko pārstrādā jogurtā. Gādīgā saimniece Dace Skuja savu darba dienu parasti sāk trijos no rīta, lai gardais piena produkts laikus tiktu iesaiņots un nonāktu pie patērētājiem skolās, bērnudārzos un pat Andreja Žagara restorānos Rīgā.
Viss sākas ar 17 gotiņām
«Pumpuros» dzīvo 17 piena devējas, kuras D.Skuja parādīja vispirms, sacīdama, ka visa jogurta tapšanas process sākas kūtī. Pumpuru saimnieces govis ir rūdītas, jo cauru gadu mājo tikpat kā ārā – tikai jumts aiztur sniega un lietus piekļūšanu lopu jau izaugušajam ziemas kažokam. «Ganāmpulkā ir gan jaunkundzes, gan topošās māmiņas, tās gan tiek pārvietotas uz kūti,» stāstīja D.Skuja. Dzīvnieki tiek turēti laukā, lai cauru gadu varētu elpot tīru, svaigu gaisu, kāda kūtī nav.
Par izslaukumu saimniece nevar sūdzēties – katra govs dod no 6,5 līdz 7 tūkstošiem litru piena gadā, taču vienmēr var vēlēties labāk, viņa piemetināja.
Lai balto dzērienu pārstrādātu jogurtā, piena devēja nedrīkst lietot antibiotikas un saņemt potes, lopiņam nedrīkst būt tesmeņa iekaisumu. Jāņem vērā, ka piens pēc slaukšanas 30 minūšu laikā ir jāatdzesē un pēc nokrejošanas tam jāsatur 0,5 procenti tauku.
Pēc «Pumpuru» gotiņu apciemošanas saimniece aicināja apskatīt turpat pie mājām «izaugušo» cehu. Tur katru dienu tiek gatavots jogurts ar dažādu augļu un ogu garšu.
Visvairāk garšo persiku jogurts
«Vispirms pienu salej šajā lielajā katlā (D.Skuja rāda un stāsta piena ceļu līdz jogurtam -D.L.), tad tiek likta lietā mūsu brīnummašīna – separators, kas pienu, kā tautā saka, nokrejo. Lai pagatavotu jogurtu, pienam klāt tiek pievienots sausais jogurta ieraugs, to iemaisa dzērienā un gaida, kamēr piena produkts būs gatavs. Kad piens ir pasterizēts un atdzesēts, tam pievienots ieraugs, jogurts gatavojas apmēram četras stundas, taču process nenotiek pastāvīgi noteiktas stundas. Tam visu laiku ir jāseko līdzi.»
Interesanti ir tas, ka dabiskais jogurts vienmēr ir gaišs, neatkarīgi no tā, kādas ogas tam pievieno. Saimniece, ieskatījusies, ko dara un kāds izskatās jogurts, kas raudzējas lielajā tērauda katlā, secināja: «Mmmm, vēl nav gatavs!» Taču iedeva pagaršot, kāds tad ir dabisks jogurts vēl bez piedevām. Jāteic, tas nedaudz atgādināja rūgušpienu – skābens un balts kā sniegs.
Zinot pieprasījumu tuvākajām pāris dienām, jogurtam tiek pievienotas augļu piedevas, krāsa un aromatizētājs. Arī bez cukura nevar iztikt – nepieciešami apmēram 80 grami litram piena produkta. Pumpuru jogurtiem klāt tiek liktas Saldū un Pūrē speciāli sagatavotās augļu piedevas. Nekas neiznāktu, ja pievienotu pašu audzētās, jo tām apkārt parasti rodas sarkans riņķītis – sula, tādēļ ogas ir jāatūdeņo, ko veic citi uzņēmumi.
70 procenti produkta cienītāju pieprasa persiku jogurtu. «Tas nekad nezaudē vadošo pozīciju. Ķirsis, avene un šokolāde – tikai pēc tam. Tā, protams, ir katra gaumes lieta,» spriež D.Skuja.
Bieži vien cilvēki šaubās, vai tikai jogurts ir dabīgs. Par to izvaicāta, saimniece nevilcinoties atbildēja: «Nevienam jogurtam klāt neliek dabiskās krāsvielas. Tomēr veikalu plauktos tie atrodami visos varavīksnes toņos. Gar-šīgs, smaržīgs un vēl jauki rozā zemeņu jogurts cilvēkam noteikti liekas tīkamāks nekā bezkrāsainais. Jaukos toņus iegūst no speciālām krāsvielām. Domāju, ka pēc gadiem desmit mēs visi ēdīsim jogurtu tā dabiskajā krāsā, bet pašlaik pircēji to izvēlas ne tikai pēc pievienotajām ogām, bet arī pēc izskata. Krāsu izvēle ir liela, un šī viela tik niecīgā devā veselībai nav kaitīga. Cita lieta ir modificētā ciete, kas nemaz nav no kartupeļiem…»
Nereti produktiem pievieno dažādus konservantus, lai ilgi nebojātos. Pumpuru jogurtā tādu nav, tādēļ produkta derīguma termiņš ir piecas dienas. Etiķetē tiek arī uzrādīts, kādas vielas ir produkta sastāvā. Līdz ar to katram ir iespēja pasargāt savu organismu no nevēlamām ķīmiskām vielām. Par tām D.Skuja labprāt diskutēja, norādot, ka arī lopbarībai tiek pievienoti dažādi stimulatori, lai, piemēram, cūciņa ātrāk izaugtu.
Pieprasījums liecina par kvalitāti
Pavisam «Pumpuros» ražo 16 dažādu jogurtu. Tie nonāk pie kāruma cienītājiem bērnudārzos, skolās, kafejnīcās un pie privātpersonām Jelgavā, Dobelē, Ogrē un Rīgā. Saimniece pati savu preci neņēmās slavēt, bet gan loģiski sprieda: «Mūsu jogurts ir normāls. Ja jau noiets ir, tad tas nozīmē, ka arī garšas īpašības nav peļamas. Produkta sastāvdaļu attiecība ir manā ziņā. Ilgi strādājot, to pati esmu izveidojusi. Andrejs Žagars Rīgā saviem restorāniem ņem dabisko jogurtu, iespējams, mērces pagatavošanai.»
D.Skuja bija atklāta, runājot par konkurenci: «Diemžēl Staļģenē jogurtu vairs neražo, savukārt Jelgavas Piena kombināts vēl rudenī ieveda jogurtu no Igaunijas un šeit to tikai safasēja. Uzskatu, ka nevajag lēkt augstāk par savu vietu. Domāju, ka savējo esam atraduši, un nesūdzamies. Mūsu produktu pat Valsts prezidente esot ņēmusi līdzi vizītē uz Austriju.»
D.Skuja ar ekonomiku raksturojošiem skaitļiem nemētājās. Viņa norādīja – lai jogurtam pazeminātu cenu, svarīgi apzināties, cik izmaksā tā pamatelements, respektīvi, piena ražošana. «Esam ieinteresēti no gotiņām izslaukt vairāk ar pēc iespējas mazāku darbaspēka patēriņu. Mums ir četri algoti darbinieki, bez kuru palīdzības nu nekādi nevarētu iztikt. Viņiem jāmaksā alga, arī izejvielu cenas nav tās zemākās – ogu maisījums vien maksā 1,70 latu kilogramā, cukurs arī kļuvis dārgāks. Ja vēl izmantotu dabisko krāsvielu, būtu zaudētāji – tik dārgu jogurtu neviens nepirktu. Kopumā piena pārstrāde mums atmaksājas, taču ieguldīts ir milzīgs darbs. Bet konkurences apstākļos ir visu laiku jābūt uzmanīgiem, jāapzinās sava vieta. Skaidrs, ka nespēsim konkurēt ar lielajiem piensaimniekiem.»
Ziemassvētkos esam visi kopā
Ir pienācis Ziemassvētku gaidīšanas laiks, tādēļ jautāju saim-niecei, vai arī «Pumpuros» jau jūt īpašo svētku gaisu apkārt virmojam. D.Skuja ir ne tikai uzņēmēja, bet arī divu dēlu un meitas māmiņa, arī triju mazu rakaru vecmāmiņa. Viņi visi Ziemassvētkos pulcējas kopā, lai vienoti atzīmētu ģimeniskos, klusos un mīļos svētkus vietā, kur auguši, – «Pumpuros». Saimnieci priecē arī tas, ka uz svētkiem parasti palielinās jogurta realizācijas apjoms.
D.Skuja nākotni redz gaišās krāsās. Saimniecībā plānots ceha remonts, kā arī atestācijas komisijas apmeklējums. «Ir jācer, ka viss būs labi, citādi nevar,» norādīja D.Skuja.
Sarunājoties «Pumpuru» saim-niece ir sirsnīga un dzīvespriecīga, taču arī viņa piemin pa kādai sasāpējušai lietai. Nevienam laukos taču tagad neklājas viegli, bet, ilgi un pacietīgi kāpjot kalnā, gan sava virsotne tiks sasniegta.
