No 26. novembra līdz 2. decembrim invalīdu sporta un rehabilitācijas klubs «Cerība» organizēja akciju pilsētas un rajona invalīdiem vecumā no 18 līdz 50 gadiem saistībā ar viņu iespējām atrast darbu. Uz akciju atsaucās desmit cilvēku.
No 26. novembra līdz 2. decembrim invalīdu sporta un rehabilitācijas klubs «Cerība» organizēja akciju pilsētas un rajona invalīdiem vecumā no 18 līdz 50 gadiem saistībā ar viņu iespējām atrast darbu. Uz akciju atsaucās desmit cilvēku.
Akcijas jautājums bija: «Tev ir specialitāte un tu nestrādā? Kāpēc?»
Kluba vadītāja Ruta Kļaviņa skaidro, ka patlaban nav nekādas informācijas par darbspējas vecuma invalīdiem, kas tomēr nestrādā: «Mēs vēlamies apkopot invalīdu domas par šo jautājumu un pēc tam mēģināt rast tam risinājumu. Pēc akcijas situāciju apspriedīsim ar Valsts nodarbinātības dienestu, Pieaugušo tālākizglītības centru un uzņēmējiem. Gribam rast invalīdiem iespēju strādāt.»
Patlaban rajonā ir nodarbinātas četras invalīdes. R.Kļaviņa uzskata, ka tas ir labs sākums, bet vajadzīgs turpinājums: «Iespējams, ka dažiem invalīdiem ir vajadzīgi papildu kursi, ko varētu nodrošināt nodarbinātības dienests vai Pieaugušo izglītības centrs. Esam dzirdējuši, ka pie Dobeles rajona Auces vidusskolas izveidota datormācības klase invalīdiem, ko uzskatu par ļoti pozitīvu pavērsienu.»
Invalīdu sporta un rehabilitācijas kluba «Cerība» valdes locekle Evita Sondore bija viena no tām, kas uzklausīja invalīdu zvanus un apkopoja rezultātus. Pēc viņas teiktā, lielais vairums zvanītāju atzinuši, ka problēma ir darba devēju bailes ņemt darbā invalīdus: «Manuprāt, šādas domstarpības var atrisināt, tikai pārrunājot un argumentējot situāciju. Iespējams, ka daļa invalīdu nevar strādāt pilnu slodzi, bet šo jautājumu taču arī ir iespējams atrisināt citā ceļā, piemēram, maksāt par padarīto. Darba devējs taču zina, kādu rezultātu viņš vēlas redzēt.»
Otra lielākā invalīdu problēma ir tā, ka medicīniskajā izziņā trekniem burtiem iespiesta invaliditātes pakāpe un ieraksts par darba nespēju. Evita skaidro, ka nereti atzinums par darba nespēju tiek pamatots uz līdzšinējo specialitāti un darba pieredzi: «Tātad, ja pirms nelaimes cilvēks strādājis par celtnieku, protams, turpmāk viņam vairs nav iespējams veikt šos pienākumus, bet ir taču tik daudz citu alternatīvu. Invalīdiem ir jādod iespēja pārkvalificēties – mācīties kursos un apgūt jaunu specialitāti. Cilvēks, kas līdz šim ir bijis celtnieks, piemēram, nākotnē varētu kļūt par labu datorspeciālistu vai amatnieku. Tomēr sliktākais ir tas, ka invalīdiem nav informācijas.»
Akcijas laikā Evitai zvanījis arī kāds jauns puisis, kurš labprāt vēlētos apgūt datorzinības, tomēr viņam trūkst informācijas: «Es viņam varēju tik vien palīdzēt kā skaidrot, ka Rīgā ir sieviešu invalīdu klubs «Aspazija», kas patlaban nodrošina invalīdiem iespēju mācīties datorzinības. Taču pieļauju iespēju, ka šādi kursi ir apmeklējami arī citviet. Dubultos darbojas valsts rehabilitācijas centrs, kur nodibināta skola invalīdiem. Tur ir iespējams apgūt pavāra, komercuzņēmēja un radiotehniķa profesiju.»
Evita atklāj, ka viens no zvanītājiem – gados jauns vīrietis – labprāt būtu gatavs izglītoties tepat Jelgavas Amatu skolā, taču arī šī problēma nav atrisināta: «Viņš ir invalīds, kas pārvietojas ratiņkrēslā, tātad viņam būtu nepieciešams nodrošināt iespēju pārvietoties pa skolu. Pieļauju, ja kāds sāktu šīm problēmām pievērst uzmanību, tās nemaz neprasītu tik daudz pūļu, bet pagaidām viss ir atkarīgs no paša invalīda. Un diemžēl bieži vien viņa aktivitāte apsīkst pēc nebeidzamas klauvēšanas pie durvīm, kas tā arī neatveras.»
