Diez vai kādam ir jāskaidro, ka dižkoki ir sevišķi veci un resni koki, kam ir liela zinātniska, kultūrvēsturiska un estētiska nozīme. Tie ir iekļauti valsts dabas pieminekļu aizsargājamu koku kategorijā, kurā ietilpst arī vēsturiski un savdabīgi koki.
Diez vai kādam ir jāskaidro, ka dižkoki ir sevišķi veci un resni koki, kam ir liela zinātniska, kultūrvēsturiska un estētiska nozīme. Tie ir iekļauti valsts dabas pieminekļu aizsargājamu koku kategorijā, kurā ietilpst arī vēsturiski un savdabīgi koki. Interesanti, ka pat iemīļotā un apdziedātā «piecīša» (galu galā tautai pieejamākā papīra naudas zīme) prototips dižozols ir sastopams dabā – tas aug netālu no Gaujas.
Dižkoku un īpatnējo reto koku skaits nav pastāvīgs. Dažādu apstākļu – vētru, slimību, vecuma un cilvēku neapdomīgās rīcības – dēļ daļa to aiziet bojā. Tiek atrasti arī jauni un tādi, kas gadu gaitā sasniedz pieņemto dimensiju (apkārtmēra) robežas.
Svēti un cienīti kopš senatnes
Vārdu «dižkoks» populārzinātniskajā literatūrā ieviesa Latvijas dižkoku pētīšanas pamatlicējs mežkopis Staņislavs Saliņš 20. gadsimta 60. gados. Viņš ieteica par dižkoku pamatkritēriju pieņemt stumbra apkārtmēru 1,3 m augstumā no zemes, jo noteikt vecumu kokiem, kuru stumbra centrālā daļa parasti ir satrupējusi, praktiski nav iespējams; arī galotnes bieži vien bojājuši stiprie vēji vai zibens, un izmērītais augstums varētu būt netipisks.
Latvijā pieņemtie minimālie stumbru apkārtmēri, lai kokus ieskaitītu dižkoku kategorijā, ir šādi: ozoliem – 5 m, liepām, vīksnām, gobām, ošiem un vītoliem – 4 m, kļavām un melnalkšņiem – 3,5 m, priedēm, eglēm, bērziem – 3 m, kadiķiem – 0,8 m.
Dižkoku izvietojums nav vienmērīgs: mazāk to ir piejūras zemienes nabadzīgajās augsnēs, kā arī Zemgales līdzenumā, kur mežu kopš līdumu līšanas laikiem palicis salīdzinoši maz. Latvijas dižkoku maksimālais vecums ir apmēram 500 gadu. Baltijā visresnākais zināmais ozols ir Kaives dižozols Tukuma rajonā. Tā stumbra apkārtmērs ir 10 m, kam atbilstošais vecums ir apmēram 450 līdz 500 gadu. 1974. gadā izdotajā S.Saliņa grāmatā «Latvijas dižkoki un retie koki» Kaives ozols fotogrāfijā apskatāms vēl visā savā skaistumā. Izdevumā vēl pieminēts, ka tas periodiski un bagātīgi ražo zīles, bet tagad šim varenajam kokam palikuši tikai daži dzīvi zari. Iespējams, daļēji tā bojā aiziešanā vainojami arī aizbetonētie koka dobumi. Visvairāk dižozolu uzskaitīts Rīgas, Cēsu un Talsu, vismazāk – Dobeles, Balvu, Preiļu un Krāslavas rajonā. Pēc literatūras ziņām, Stelmuižas ozols Lietuvā ir 2000 gadu vecs, taču tas ir stipri apšaubāmi.
Interesanti, ka Latvijā dižkoku ir vairāk nekā kaimiņvalstīs. Šis fenomens, visticamāk, izskaidrojams gan ar latviešu pietāti pret koku jau kopš senatnes, kad lielie koki bija svēti un pie tiem nesa ziedojumus, gan ar tautas ainavas izjūtu. Iespējams daudz devusi vācu kultūras ietekme (alejas, lieli koki ap mājām, kuru stādījumi nereti līdzinās nelieliem muižas parkiem).
Par Latvijas dižkoku uzskaites sākuma gadu uzskatāms 1924. gads, kad pirmo reizi tika publicētas ziņas par Latvijas vēsturiskajiem un vecajiem kokiem, sarakstā ietverot apmēram 100 koku. Kara un okupāciju ietekmē dižkoku izpēte Latvijā uz ilgu laiku apsīka. Tikai 1974. gadā iznāca jau pieminētā S.Saliņa grāmata par mūsu valsts varenākajiem kokiem. Tur ievietotajā sarakstā ir 620 dižo un reto koku – norādīts stumbra apkārtmērs, augstums un vainaga projekcija. Visi minētie saraksti tomēr ir nepilnīgi un kļūdaini. 70. gados Latvijā sākās dižkoku apzināšanas un aizsargāšanas kustība. 1977. gadā tika pieņemts lēmums par 818 dižkoku, 49 savdabīgo un 654 introducēto koku aizsardzību. Tajā pašā laikā notika masveidīga to iznīcināšana spridzinot, dedzinot, applūdinot, indējot. Meliorējamās platībās vien saspridzināts vairāk nekā 1000 lielo koku (galvenokārt ozoli). Kopš 1979. gada spridzināšana ir aizliegta. Latvijā dižkoku skaits ļoti samazinājies arī nepareizās lauku apsaimniekošanas dēļ. Mūsu dižkoki aug galvenokārt klajumos, pie viensētām, alejās, dārzos, tīrumos un ganībās, parkos, lielākoties labi iekoptā zemē. Vairākums to ir zemāki par vidēji lieliem kokiem, tiem ir žuburains vainags, strups, resns stumbrs.
Pašlaik Latvijā dižkoku skaits nav precīzi apkopots, bet ar to nodarbojas Latvijas Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa Salaspilī. Pagaidām, pēc viņu informācijas, apkopoti dati par apmēram 3650 vietējo un svešzemju sugu dižkokiem.
Pagājušajā gadā Latvijā bojā gājuši vairāk nekā desmit dižkoki, pārsvarā tie nocirsti.
Dižkoki Jegavā un rajonā
Pašlaik Jelgavā un rajonā aug 178 valsts un vietējās nozīmes dižkoki, salīdzinoši Dobelē – 77, bet Bauskā – 483. No tiem valsts nozīmes dižkoki Jelgavā ir 102, Dobelē – 38, Bauskā – 200.
Šogad Jelgavas rajonā atrasts 21 jauns dižkoks, 17 – valsts nozīmes, 4 – vietējas nozīmes dižkoki.
Lielākais ozols Jelgavas rajonā ir Čigānu ozols, kas aug mežā Vilcē (apkārtmērs 6,9 m), otrajā vietā ir Gustu ozols, kas no lielākā brāļa atpaliek par desmit centimetriem, bet trešajā – Garozas skolas ozols (apkārtmērs 6,7 m). Jelgavas rajonā īpašs koks ir Billīšu zirgkastaņa, jo tā tiek uzskatīta par resnāko šīs sugas pārstāvi Latvijā (apkārtmērs 4,3 m). Resnākā liepa ir Potēnu liepa (apkārtmērs 5,4 m), par desmit centimetriem atpaliek Mazzvīguļu liepa. Pats varenākais ir Ģederta Eliasa osis (apkārtmērs 5,7 m), lielākā – Mazsīļu vīksna ar 6,10 m apkārtmēru, bet daudz neatpaliek arī Zoltneru vīksna (apkārtmērs 5,20). Iespaidīgākā egle Jelgavas rajonā ir Zāmeļu egle, kuras apkārtmērs sasniedz 3,4 m.
Pasaules varenākie koki
Cilvēki vienmēr meklējuši, aprakstījuši un salīdzinājuši dažādos kontinentos augošos kokus. Augstākie pasaulē ir Kalifornijas milzu sekvoja un Austrālijas eikalipts. Sekvojas nosaukums radies no kādas indiāņu cilts valodas un tulkojumā nozīmē – lielais koks. Gigantiskās sekvojas (tā sauktie mamuta koki) sasniedz milzīgu augstumu – no 80 līdz 100 metriem.
Vēl pirms pāris desmitiem gadu par vecāko koku pasaulē uzskatīja purva cipresi, kas aug Meksikā Santa Maria del Tules pilsētā, tomēr izrādījās, ka viscienījamāko vecumu ir sasniegušas 3000 m augstumā virs jūras līmeņa augošās akotainās priedes Centrālajā Kalifornijā – apmēram 4000 līdz 4600 gadu.
Āfrikas augu valsts milzis ir baobabs, kura vecums agrāk arī ticis stipri pārspīlēts, līdz atklājies, ka baobaba stumbra resnums palielinās par 30 cm desmit gados.
Viens no pasaules izcilākajiem kokiem ir ginks. Tas ir vienīgais seno ģeoloģisko ēru pārstāvis – skuju koks ar lapām. Tā dzimtene ir Ķīna, bet Eiropā tas tika ievests no 1712. līdz 1754. gadam. Daži ginki sastopami arī Latvijā, piemēram, Rīgas kanālmalas apstādījumos pretim Latvijas Universitātei (tas arī ir lielākais ginka koks mūsu valstī).
Sevišķi resns koks ir arī dracēna, kas aug Kanāriju salās, tāpat arī lēni augošais, bet neparasti ilgmūžīgais olīvkoks, kas izplatīts Vidusjūras rajonā un sasniedz apmēram 1000 gadu vecumu. Tādu mūžu sasniedz arī Latvijā augošās sugas pārstāvji – īves.
Mājas dižkoka azotē
Lielie un vecie koki ar biezu kreves mizu ir ļoti nozīmīgi mežā, jo tie nodrošina dzīves apstākļus īpašām kukaiņu, ķērpju un sūnu sugām, bet vairākas piepju sugas aug tikai uz ļoti veciem kokiem. Izturīgi un resni zari nepieciešami to sugu putniem, kas taisa lielas ligzdas, kuras izmēru un svara dēļ nav iespējams uzbūvēt mazos un jaunākos kokos. Mežizstrādes laikā, atstājot izcirtumā dažus kokus, tiek nodrošināti potenciālie vecie koki nākotnē. Mūsdienu mežā kokos dobumu ir maz, īpaši lielo – melno dzilnu kalto dobumu –, tādēļ apdraudētas vairākas reto dzīvnieku sugas – meža balodis, bikšainais apogs u.c. Lielā mērā piemērotu dobumu trūkums veicinājis arī zaļās vārnas skaita samazināšanos: šī suga Latvijā gandrīz pilnībā izzudusi.
Dobumus veido dažādas dzeņveidīgo putnu sugas vai arī tie rodas, koksnei trupējot. Dobumu apdzīvotāju lielākā daļa – dažādas putnu sugas, sikspārņi, peļveidīgie grauzēji, kukaiņi, sēnes un citi – paši tos neveido. Dobuma izmēri, novietojuma augstums, koka vecums un citi apstākļi ietekmē tā iemītnieku sugu sastāvu. Piemēram, Eiropā apdraudētais lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita) dzīvo tikai vecu lapu koku dobumos. Arī piepes košā zeltpore (Aurantiporus croceus) un plaisājošā rūtene (xylobolus frustulatus) aug tikai uz ļoti vecu un lielu, dzīvu vai nokaltušu ozolu stumbriem, dobumos.
Lielo koku aizsardzība un kopšana
Vēl S.Saliņa grāmatā atzinīgi novērtēta dižkoku dobumu aizbetonēšana, taču tagad viedoklis par to ir mainījies, atzīstot, ka tas nevis palīdz, bet, gluži otrādi, – kaitē koku saglabāšanai.
S.Saliņš raksta: «Ja kokiem ir dobumi, tie iepriekš labi jāiztīra un tad jāaizmūrē. Dobumi stumbru augšējā daļā nolūzušo veco, resno zaru vietās rūpīgi jānosedz vai jāaizmūrē, lai nokrišņi nenokļūtu stumbra vidusdaļā un nesekmētu trupes izplatību. Dobumu var arī aizmūrēt ar ķieģeļiem, kā tas ir izdarīts, piemēram, pie Valdemārpils vidusskolas augošajai liepai. Lielus dobumus var arī no iekšpuses nosegt ar divām vai trim stiepļu pinuma kārtām un pinumu piepildīt ar cementa javu. Tā aizmūrēti vairāki ozoli Rīgā.»
Dobumi patiešām no ārpuses ir jāaiztaisa, lai koki netiktu dedzināti, bet, izvēloties saudzīgāku paņēmienu nekā aizbetonēšana, piemēram, tikai aizliekot stiepļu režģi.
Ieteicams laikus atstutēt dižkoku lielos, bīstamos zarus, kas zem pastiprināta nokrišņu svara, kā arī stiprā vējā var nolūzt. Vecajiem divstumbru dižkokiem stumbri, kas jūtami nosvērušies katrs uz savu pusi, vai nu jāatstutē, vai jāsastiprina ar metāla stīpām vai trosēm.
Dižkoki jāiežogo, ja zemi ap tiem stipri sablīvē apmeklētāji, kā arī, ja to tuvumā tiek apstrādāta augsne. Tiesa, dižkoku vainagu projekcijas joslā saimnieciskā darbība vispār ir aizliegta.
Materiāls tapis sadarbībā ar LLU Meža fakultātes docentu Pēteri Skudru, Jelgavas Reģionālo vides pārvaldi un Jelgavas virsmežniecību.
