Pusaudžu drāma «Neprātīgais sakars», ko 7. novembrī sāk rādīt «Kino 19», kopš iznākšanas šogad tikusi neviennozīmīgi, kaut nereti atturīgi, vērtēta.
Pusaudžu drāma «Neprātīgais sakars», ko 7. novembrī sāk rādīt «Kino 19», kopš iznākšanas šogad tikusi neviennozīmīgi, kaut nereti atturīgi, vērtēta.
Sižeta centrā ir Losandželosas padsmitnieku pāris – Nikola un Karloss. Pēc Nikolas mātes pašnāvības tēvs apprecējies otrreiz. Tas neveicina spēju tuvoties meitai un mazināt psihiskās traumas radīto atsvešinātību, kas vairo Nikolas vēlmi protestēt – pret savu emocionālo vientulību un apkārtējiem, kuru vienaldzība ir tās cēlonis. Draudzēšanās ar latīņamerikāņu izcelsmes puisi no Losandželosas austrumu kvartāliem kongresmeņa meitai ļauj ielūkoties pavisam citā dzīvē. Tās atšķirīgums viņai sākotnēji šķiet glābiņš no visa līdz šim pārdzīvotā. Tomēr tieši Nikola pirmā izjūt nesaderību ar Karlosa dzīves uztveri, kas sakņojas atšķirīgās vērtību prioritātēs. Šeit galveno varoņu attiecībās ielaužas režisoram Džonam Stokvelam tik raksturīgie centieni katru savu filmu veidot kā sabiedriski aktuālu stāstu, kas neizvairās arī no vispārsvarīgu ētisku problēmu apspriešanas. Stokvels kļuva slavens 1997. gadā ar dokumentālo drāmu «Krūšu vīri» – vēstījumu par divu ārstu (silikona krūšu implantu izgudrotāju) panākumiem un postu. Arī lentes «Blēži» pamatā ir patiess stāsts par skolotāju, kas Ilinoisas štata skolu desmitcīņas čempionātā 1995. gadā licis audzēkņiem krāpties, lai pārspētu vienaudžus.
Amerikāņu presē sastopami izteikumi, kas atzīst «Neprātīgā sakara» ieceres dzīvotspēju citā ziņā. Kritiķe Anete Kārdvela filmai veltītā rakstā izdevumā «Filmcritic.com» uzsver: kaut arī scenārijs piebārstīts standartfrāzēm un viegli uzminamiem jautājumiem, autori spējuši klišejiski aizsāktās tēmās ievīt pa oriģinālai niansei. Piemērs – jau daļēji minētais: Karloss, kuru no Nikolas šķir ne tikai rasu un kārtu aizspriedumi, bet arī gluži fizisks attālums (ceļš no viņa mājvietas līdz rajonam, kurā mīt Nikola, jāmēro divas stundas), draudzenes tēva pārstāvētās pasaules priekšā nemulst un nejūtas mazvērtīgs; Nikola ir tā, kuru pārņem sakāvniecisks noskaņojums, apzinoties, cik grūti iejusties vidē, kas otram nozīmē neiedomājami daudz, bet kurā viņa ir sveša un apdraudēta. Bagātais un nabagais ir mainītās lomās. Arī dzīvajām dialogu epizodēm, kurās nav jūtama runas burtiska fiksētība scenārijā, piemīt tīneidžeriska spontanitāte, pilnā mērā izjūtama vienīgi dzīves laikposmā, kuru kanādiešu mūziķis Nīls Jangs raksturojis vārdiem: tas ir vecums, kad viss šķiet lielāks nekā īstenībā.
Nikolas lomas tēlotāja Kirstena Dansta filmējusies jau trīs gadu vecumā – kā modele televīzijas reklāmā. 1995. gadā aktrise ieguva «Zelta globusa» balvu un MTV kino balvu par lomu, kuru gadu iepriekš spēlējusi filmā «Intervija ar vampīru». Danstai tolaik bija vienpadsmit. 1989. gadā viņa filmējusies arī studijas «Touchstone» veidotās antoloģijas «Ņujorkas stāsti» daļā, ko režisējis Vudijs Alens.
