Demobilizējies no Padomju Armijas, atgriezos mājās un, nosolījies vairs nekad neņemt rokā ieročus, sāku strādāt par visparastāko šoferi. Taču laikam jau taisnība – cilvēks domā, bet Dievs dara.
Demobilizējies no Padomju Armijas, atgriezos mājās un, nosolījies vairs nekad neņemt rokā ieročus, sāku strādāt par visparastāko šoferi. Taču laikam jau taisnība – cilvēks domā, bet Dievs dara. Tā, vērtējot savas dzīves gājumu, atzīst tagadējais Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandieris Armands Fridrihsons.
1981. gadā pēc Vircavas vidusskolas absolvēšanas tagadējais Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandieris devās uz Kronštati Ļeņingradas apgabalā, kur beidza jaunāko virsnieku kursus. Pēc to sekmīgas pabeigšanas, jaunais virsnieks tika nosūtīts uz Ziemeļu kara floti, kur sāka dienēt jūras kājnieku divīzijā. Līdz ar dienestu A.Fridrihsons iestājās arī Ļeņingradas Augstākajā kara skolas neklātienes nodaļā.
Līdzīgi kā daudzās citās valstīs, arī bijušajā Padomju Savienībā jūras kājnieki skaitījās prestižākā vienība, kurā dienošie tiek īpaši labi sagatavoti, protams, līdz ar to šīs vienības karavīriem arī jāiztur visnopietnākie pārbaudījumi – jāpiedalās īstās kaujas operācijās. Pēc vienas no tām tagadējais komandieris esot nosolījies, ka vairs nekad savā dzīvē neielaidīs neko militāru. «Demobilizējoties no Padomju Armijas, es dievojos, ka vairs nekad nesaistīšos ar armiju un ieročus rokā neņemšu. Tādēļ biju laimīgs, ka, atgriežoties mājās, varēju strādāt par parastu šoferi toreizējā kolhozā «Avangards»,» atceras A.Fridrihsons. Tomēr nu jau viņš atzīst, ka laikam būt par karavīru bijis ierakstīts liktenī: «Lai kādi arī pārbaudījumi un pieredze, no kuras solījos mācīties, man būtu gadījusies, laikam jau militārās lietas man vienmēr bijušas vistuvākās. Nosacīti pie armijas atgriezos jau astoņdesmito gadu beigās, kad toreizējā Jelgavas 2. vidusskolā sāku strādāt par sākotnējās militārās mācības skolotāju. Atceros, ka līdz ar pirmajām vēsmām par brīvību tajā laikā daudzi teica, ka nekad nedienēšot armijā un nekad rokā neņemšot ieročus. Tomēr uzskatu, ka sākotnējā militārā apmācība bija tiešām vērtīga. Piekrītu, ka tajā bija arī daudz lieka, piemēram, komunistiskā režīma politikas mācība, no kuras es savus audzēkņus centos pasargāt. Tomēr uzskatu jauniešiem, kam skolā bija militārā mācība, tā ir noderējusi. Jau no mazotnes bērnam ir jāmāca aizstāvēt savu valsti, tādēļ arī atbalstu jaunsargu organizāciju, kas patlaban ir vienīgā kustība, kas pusaudžus radina pie domas, ka drošība nerodas pati no sevis – kādam par to tomēr ir jāgādā. Esmu pārliecināts, ka cilvēks, kas guvis kaut nelielu priekšstatu par savas valsts aizsardzību, vienmēr varēs būt pārāks, izturīgāks un arī dzīvotspējīgāks, tādēļ es patiešām jauniešus aicinu dienēt armijā. Varbūt izklausās smieklīgi, bet tieši armijā, izturot fiziskos un psiholoģiskos pārbaudījumus, puisis kļūst par vīru. Stāsti par to, ka Latvijas bruņotajos spēkos joprojām ir krievu armijas tradīcijas un «ģedovščina», manā uztverē ir tikai atrunas. Zinu, ka vairums Latvijas virsnieku ir izgājuši dienestu jau neatkarīgās valsts armijā un viņi nosaka gaisotni attiecīgajā armijas vienībā. Nez vai tur tiešām iespējamas kultivēt krievu armijas tradīcijas.»
1990. gada beigās un 1991. gada sākumā sākotnējā militārā mācība visās Latvijas skolās tika likvidēta. Pēc tam A.Fridrihsons īsu brīdi strādāja 2. vidusskolā par direktora vietnieku saimnieciskajā darbā. Tomēr veidot civilu karjeru neizdevās, jo sākās pārmaiņu laiks, kas atnesa arī Latvijas cīņu uz barikādēm. «Barikādēs es pavadīju dienas un naktis. Toreiz citādi nevarēja – ikvienam vīrietim jāaizstāv sava zeme un civiliedzīvotāji, vēl jo vairāk, ja iepriekš dzīvē gūta pieredze un zināšanas, kas šajā cīņā var palīdzēt. Varu atzīties, ka jebkuram cilvēkam ik pa laikam ir bail. Zināmas bailes bija arī man, atrodoties uz barikādēm. Tās nebija bailes no nāves, jo zaudēt savu dzīvību varēju jau agrāk. Drīzāk spēcīgās emocijas, kas mūs vienoja uz barikādēm, bija uztraukums par nākotni,» spriež tagadējais komandieris.
Līdz ar brīvības atgūšanu valstij bija jāgādā arī par savu armiju. Pēc ilgām un grūtām pārdomām tajā iesaistīties nolēma arī A.Fridrihsons: «Nebija viegli pieņemt lēmumu, kas pretēji visiem iepriekš sev dotajiem solījumiem atkal liktu manai dzīvei virzīties militārajās sliedēs. Tomēr, apzinoties savas militārās zināšanas, kas nebija sliktas, un apjaušot to, ka laikam jau karavīra dzīve man ir vistuvākā, es pieteicos pirmajā brīvās valsts militārajā formējumā – Latvijas Republikas Drošības dienestā. Sākotnēji biju domājis, ka dienestā būšu tikai tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai zināšanas nodotu jaunajiem karavīriem. Tomēr, pateicoties tādām militārpersonām kā Juris Vectirāns un Jānis Kušķis, es nolēmu savu dzīvi veltīt armijai – tikai nu jau tā bija brīvas valsts armija. Savas gaitas bruņotajos spēkos atsāku kā Drošības dienesta Speciālo uzdevumu vienības kaujas grupas kaujinieks jeb pavisam parasts karavīrs. Pamazām virzījos pa militārās karjeras kāpnēm, kas mani aizveda līdz pat rotas komandiera amatam. Drošības dienests gandrīz no pašiem tā pirmsākumiem tika pakļauts dažādām reorganizācijām. Tā 1995. gadā pēc kārtējās reorganizācijas tika izveidota Drošības dienesta atbalsta vienība, kura tika dislocēta Jegavā. Man uzticēja tās komandiera amatu,» stāsta A.Fridrihsons.
Nākamais nopietnais spēju, izturības un zināšanu pārbaudījums tagadējam komandierim bija 2000. gadā, kad tika komplektēta pirmā Latvijas miera uzturēšanas vienība Kosovā: «Lai tajā tiktu, katram pretendentam bija jāiztur testi psiholoģijā un militārajās zināšanās. Protams, tika vērtēts ikviena kandidāta raksturs, iepriekšējā pieredze, spēja sadzīvot ar citiem cilvēkiem, rīcība ekstremālos apstākļos. Notika arī vairākus mēnešus ilga apmācība tepat Latvijā un Vācijā. Mana kandidatūra tika atzīta par labu jaunās vienības komandiera amatam. Protams, Kosovā uz mums skatījās ar aizdomām un piesardzību. Neviens nezināja, ko no mums var sagaidīt, ko spējam un cik kvalificēti esam. Varu apgalvot, ka savu uzdevumu izpildījām simtprocentīgi, un, neraugoties uz dažādajām situācijām, pilnīgi visus savas vienības karavīrus pēc pusgada man izdevās atgādāt mājās sveikus un veselus. Esmu drošs, ka mums izdevās parādīt, ka pat valstī, kas tikko atbrīvojusies no padomju režīma, ir profesionāli cilvēki, kam drīkst uzticēt sarežģītus uzdevumus,» spriež A.Fridrihsons.
Nu jau mazliet vairāk nekā gadu A.Fridrihsons ir Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandieris. Viņš stāsta, ka pēc atgriešanās no Kosovas Drošības dienestu bija skārusi kārtējā reorganizācija un Jelgavas atsevišķā rota tika likvidēta. Tolaik saņemti piedāvājumi par militārās karjeras tālāko veidošanu dažādās struktūrās. Tomēr viņš kā īstens Jelgavas patriots par labāko esot izvēlējies Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandiera amatu. A.Fridrihsons atzīst, ka patlaban jau labi pārzinot bataljonu un tā attīstībā jau daudz paveikts. Taču priekšā vēl esot ne mazums darbu. Tādēļ pašlaik mazliet novārtā atstātas studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā: «Pašlaik darbā ir tik daudz kārtojamu lietu, ka studijām, kuras beidzot, būšu psihologs, neatliek daudz laika. Tādēļ neizslēdzu iespēju, ka augstskolas absolvēšanu vajadzēs uz gadu atlikt. Bet, kad lielākie darbi bataljonā būs apdarīti, varēs pabeigt piekto kursu skolā un raudzīties uz iespējām gūt jaunu militāro pieredzi un zināšanas,» tā A.Fridrihsons. Viņš norāda, ka nebaidās mācīties un aicina to darīt arī citus. Viena no viņa lielākajām vēlmēm ir nokļūt dienestā Amerikas Savienoto Valstu jūras kājniekos, kur lieliski būtu pārbaudīt sevi. A.Fridrihsons uzskata, ka Amerikas jūras kājnieki ir pasaulē elitārākā vienība. Tomēr apzinoties savu vecumu, A.Fridrihsons gan spriež, ka nez vai šī vēlēšanās kādreiz piepildīsies, tomēr jau pēc pieredzes viņš atgādina – nekad nesaki nekad.
Armands Fridrihsons
dzimis 1963. gadā Jelgavā;
precējies, divu meitu tēvs;
mācījies Ļeņingradas Augstākajā kara skolā;
apguvis dažādas militārās mācības un kursus;
dienējis Padomju Armijas jūras kājnieku divīzijā;
dienējis Latvijas Republikas Drošības dienestā;
bija 1. Latvijas miera uzturēšanas vienības Kosovā komandieris;
pašlaik Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandieris.
