Sesavas pagastā Bērvircavā līdzās centrālajam laukumam stāv liela māja, kurā atrodas viens no diviem ciema veikaliem.
Sesavas pagastā Bērvircavā līdzās centrālajam laukumam stāv liela māja, kurā atrodas viens no diviem ciema veikaliem. Gan vasaras karstumā, gan ziemas salā tur var iegādāties svaigu maizi, higiēnas un saimniecības preces. Darba dienas pusdienlaikā ik pa brīdim kāds vietējais iedzīvotājs ienāca pēc maizes un citiem produktiem. Veikals centrā ir iecienīts, pircējiem pa prātam ir laipnās pārdevējas. Viņas – Daiga Valtere un Zita Lisovska – labprāt pastāstīja, kā dzīvo veikals laukos. Vietā, kur vairums pircēju ir labi paziņas un kuru vajadzības un gaume jau izzināta.
Veikals ir kā ienākumu barometrs
Saimniecības, higiēnas un pārtikas preces – to var iegādāties mazā ciematiņa Bērvircavas veikalā, kura saimnieks ir SIA «Jelgavas tirgotājs». Lauku bodē ik dienu ienāk vietējie iedzīvotāji, pārsvarā pensionāri. Automašīnu īpašnieki dod priekšroku Jelgavas lielveikaliem un vairumtirdzniecības bāzēm. Vakaros gan pēc maizes uz pilsētu neviens nebrauc, tad vajadzīgo preci nopērk turpat ciemata veikaliņā.
Pārdevējas stāstīja, ka veikalā ir vislabāk redzams, kad pagasta ļaudīm parādījusies nauda – pensija, bērnu pabalsti vai alga. Bērvircavā nav skolas, nav jaudīgu ražojošu uzņēmumu, tādēļ arī darbavietu skaits ir minimāls. Vasarā gan dažādi sezonas darbi ir lauksaimniecībā – pie zemniekiem. Tad arī ciematnieki vairāk nopelna. Tagad ir klusais periods.
Agrāk Bērvircavā bija kolhoza «Avangards» centrs. Varena kopsaimniecība esot bijusi, tolaik pagasta iedzīvotāju dzīves līmenis bijis stipri augstāks. Pirmām kārtām to varējis just ciemata veikalā. «Un tomēr arī tagad mēs turamies, lai cik grūti būtu, jo cilvēkiem ikdienā maizi un sāli vajag. Ko tad laucinieki pērk visbiežāk? Tak jau elementāru pārtiku. Taču prasa arī ko citu. Bulciņas, kūkas, cepumus, konfektes, vasarā arī saldējumu… Jaunieši pērk saulespuķu sēklas un modes lietu – pokemonus. Reizumis meklē arī modinātājpulksteņus, jo bērni uz skolu taču no rītiem jāceļ laikus. Mums īsti nebūtu par ko sūdzēties. Tāpat strādāsim arī turpmāk, kamēr vien mūs no šejienes nedzīs ārā,» stāstīja D.Valtere.
Pārdevējām zināms, kas pircējam padomā
Pārdevējas labi pazīst savus pircējus. Kā jau mazā ciematiņā, visi ir savstarpēji pazīstami, vismaz zināmi noteikti. Veikalnieces smiedamās atcerējās lauku veikalam raksturīgu gadījumu: pastāvīga pircēja bija aizmirsusi, kādu cigarešu marku laulātais draugs smēķē un neziņā mīņājusies pie letes. Taču pārdevējām gan ilgi nav bijis jādomā, jo šā kunga, tāpat kā daudzu citu biežo klientu, gaume jau zināma. Nereti esot arī tā, ka pircējam vajadzība gandrīz vai no acīm nolasāma. Liek tik uz letes, lai «kunde» brīnās, – bez jautrības un smiekliem šajos laikos grūti dzīvot. Bet, ja uzrodoties kāds alkohola tīkotājs, tad gan pārdevējas cenšoties no kārtējās reibinošā dzēriena pudeles atturēt. Diemžēl tas izdodoties reti.
Bērvircavā ir arī vēl otrs veikals un kafejnīca, taču par spēcīgu konkurenci runāt nav īsti vietā. «Daži ciematnieki nāk tikai pie mums. Protams, ir patīkami, ja ir pastāvīgie klienti. Jauki ir ik dienas satikt paziņas, aprunāties. Taču savu reizi gadās arī smagāk nopūsties, ja kāds pārāk runīgs pircējs atkal ir klāt,» smēja Z.Lisovska.
Pārtiku dod «uz krīta»
Kad maciņš ciemata ļaudīm palicis pavisam plāns, viņi iet uz veikalu un lūdz pārtiku uz parāda. Pārdevējas saka, tas tagad esot ļoti aktuāli. Un viņas palīdz. Uzticamiem cilvēkiem iedod gan maizi, gan veļas pulveri vai ko citu, bez kā ikdienā ģimene iztikt nevar. Bet šņabi gan nedodot nekādā ziņā, kaut arī pircējs lūgtin lūdzas. «Varam iedot maizi, varam vēl šo to no nepieciešamā par summu līdz diviem latiem, bet alkoholu… To gan ne,» tā veikalnieces.
Brīvdienu vakaros ciemata centra laukumā tiekas jaunieši. Viņi veikalā nekārtības netaisa, un tas jau agri tiek slēgts ciet – ziemā septiņos vakarā. Iecienītāka atpūtas vieta ir kafejnīca. Vasarā pagalmā tiek pievestas un tirgotas dažādas preces, tad un vēl brīvdienās dzīve kļūst jautrāka, taču saltā ziemas ikdiena gan ir klusa un vientulīga. Protams, ja pagastā gadījies kāds svarīgs notikums, tad veikals ir īstā vieta tā pārspriešanai. Un tāpat vien jau arī cilvēki nākot un kārtīgi izrunājot visu, kas uz sirds sakrājies.
Laucinieki prasa svaigu preci
Tuvojoties Ziemassvētkiem, veikalā tiek pirktas dāvaniņas. «Ne jau katrs var aizbraukt uz pilsētu pēc vajadzīgā. Pie mums varbūt gan ir mazlietiņ dārgāk. Pilsētā konkurence ir lielāka, tirgotāji cenas spiesti pazemināt,» skaidroja pārdevējas. Bērvircavas veikalā pircēji visai bieži pieprasot svaigus produktus, tādi tie arī veikalā esot. Desas, piemēram, pieved trīs reizes nedēļā. Tā kā pieprasījums ne vienmēr ir paredzams, tad ar noteiktu daudzumu nevar rēķināties. Visas preces sagādā SIA «Jelgavas tirgotājs».
«No vietējiem zemniekiem gan mēs neko neiepērkam. Apkārtnē lauksaimnieki dārzeņus audzē maz un tikai savām vajadzībām,» sacīja D.Valtere.
Pārdevējas sacīja, ka pie viņām viss notiekot, kā jau laukos pienākas – brīžam mīļi, mājīgi un draudzīgi, bet dažkārt kļūstot pārāk šauri, garlaicīgi, pārliekā savstarpējā pazīšanās reizēm esot nogurdinoša. Bet pārdevējas degunu nenokar, vien turpina laipni apkalpot katru pircēju. Un viņi to ir ievērojuši. Kāds kungs uz jautājumu, vai bieži apmeklē šo veikalu, «Ziņām» atbildēja: «Bet kur gan citur es maizīti nopirkšu? Šeit un arī blakus veikaliņā labi apkalpo. Šeit abas pārdevējas ir smaidīgas. Nu ko gan vairāk vecīšiem vajag? Nāku šurp gandrīz katru dienu.» Savukārt kāda laipna pensionāre uzsvēra, ka iepērkas tikai šajā veikaliņā, jo dzīvojot pavisam netālu. «Man šeit ļoti patīk.» Mazliet nobijusies no «Ziņu» fotoaparāta un «aizdomīgā» blociņa korespondentes rokās, viņa sacīja: «Tikai neslēdziet ciet!»
