Ap 2. decembri rakstot par pret Latvijas tautu vērstā totalitārā genocīda upuru piemiņas dienu, vairāk nekā iepriekšējos gados masu informācijas līdzekļos tika pieminēta latviešu tautas daļa, ko varmācīgi iznīcināja Padomju Savienībā 1937. – 1939. gadā.
Ap 2. decembri rakstot par pret Latvijas tautu vērstā totalitārā genocīda upuru piemiņas dienu, kas saistās ar nežēlīgajām fašistu akcijām pret Latvijas ebrejiem Rumbulā 1941. gadā, daudz vairāk nekā iepriekšējos gados masu informācijas līdzekļos tika pieminēta arī latviešu tautas daļa, ko varmācīgi iznīcināja Padomju Savienībā 1937. – 1939. gadā.
Tautas skaitīšanas rezultāti bijušajā Padomju Savienībā pierāda, ka no 200 000 latviešiem, kas dzīvoja PSRS, 1939. gadā palikuši 120 000. Tagad Rietumu pasaule uztraucas, sāk karadarbību, atmaksājot par dažiem tūkstošiem, pat desmitiem upuru, kas gājuši bojā varmācības un terora dēļ. Cilvēce cīnās par faunas un floras pārstāvju aizsardzību. Bet tas, ka joprojām iet bojā tauta, kas 20. gadsimta karos un lielvalstu nodevības dēļ zaudējusi 40 procentu no sava dzīvā spēka, neizraisa attiecīgu darbību un nostāju.
Vācija sākusi atmaksāt ciešanu naudu par darbu koncentrācijas nometnēs pat bērniem, kas strādājuši pie saimniekiem. Tas ir ļoti delikāts jautājums, jo tūkstošiem dažādu tautību PSRS iedzīvotāju tolaik labprātīgi strādāja rūpnīcās un laukos Vācijā. Arī koncentrācijas nometnēs ieslodzīja ne tikai politiskos, bet arī kriminālnoziedzniekus un sīkus likuma pārkāpējus. Tomēr Krievijai kā PSRS mantiniecei būtu jāseko Vācijas paraugam. Mūsu valdībai, Saeimai un drošības orgāniem jāsauc pie atbildības genocīdā vainīgie, nepārtraukti jāatgādina visai pasaulei patiesie vēstures notikumi, ko daudzi vēl cenšas noklusēt, jāprasa atbildība no Krievijas, kopīgi jānoskaidro tūkstošiem pazudušo likteņi, kas gājuši bojā visu padomju represiju rezultātā pret Latvijas dažādu tautību iedzīvotājiem.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji pēc Pirmā pasaules kara nezināja, kas noticis ar viņu piederīgajiem, kuri dažādu apstākļu dēļ palika Krievijā. Nebija nekādas informācijas. Es, piemēram, nezināju neko par savu tēva brāli Arvīdu Hartmani, kas bija augsts padomju flotes virsnieks. Tēvs, mani saudzējot, neko par viņu nebija teicis. Informāciju par tēva brāļa likteni, arī nošaušanu pie Ļeņingradas un dažus fotouzņēmumus saņēmu tikai pēc Trešās atmodas no Argentīnā dzīvojošās tēva māsas.
