Sēne, kas pūš tauri, lācis ziemas miegā, pie baravikas piespiedies bēdīgs gliemezis. Un pāri visiem – smaidīga saulīte.
Sēne, kas pūš tauri, lācis ziemas miegā, pie baravikas piespiedies bēdīgs gliemezis. Un pāri visiem – smaidīga saulīte. Tie ir tikai daži personāži no Guntas Micānes dzejoļu grāmatiņas bērniem «Saules mājas – Tērvete», kuru ilustrējusi Anna Ziemele.
«Tā ir mana pirmā un pēdējā grāmata,» paškritiski saka māksliniece. Iecere, ka dzejolīšus varētu ilustrēt tieši Anna Ziemele, Guntai Micānei radās jau pirms septiņiem gadiem. Tomēr patiesībā tas ir tikai loģisks Annas kundzes radošās darbības pieturpunkts, kas briedis jau krietni ilgāk.
Annas kundzei dzīvē nav klājies viegli, apstākļi nav ļāvuši iegūt profesionālu mākslinieka izglītību, taču, pateicoties dotībām un regulāram darbam, viņa ir kļuvusi par ļoti labu mākslinieci noformētāju.
Kad virpa nevilina
«Esmu mācījusies arodskolā un pēc tās beigšanas strādājusi par virpotāju rūpnīcā «Sarkanā zvaigzne». Jau skolas laikā sapratu, ka virpošana nav mans aicinājums, taču tajā laikā tika propagandēts, ka sieviete līdzās vīrietim var būt gan virpotāja, gan mehanizatore. Ļoti patika rasēt – es detaļas šķērsgriezumu jau galvā redzēju. Skolasbiedrs manā vietā virpoja, bet es viņam rasēju. Jau strādājot rūpnīcā, bija ievērots mans labais rokraksts, un tad, kad kārtējo reizi kāds pārpildīja plānu, ātri bija jāraksta lozungi par jaunajām darba uzvarām. Cik tam cilvēkam tomēr maz vajag: ieraudzīt savu vārdu ar rakstītiem burtiem, un viņš atkal ir gatavs strādāt vēl vairāk. Rokraksta dēļ man prēmijas deva, noformēju pasākumus, taču, kad bija beidzies obligātais atstrādājamais laiks, no rūpnīcas aizgāju. Man tur ļoti nepatika,» atceras Anna.
Pēc vakara maiņu vidusskolas beigšanas, pateicoties māksliniekam Jānim Vilkārsim, Annai Ziemelei radās iespēja strādāt par rasētāju «Latkomunālprojektā»: «Tas darbs man patika, un es tur nostrādāju desmit gadu. No arhitektiem daudz iemācījos. J.Vilkārsis skaisti gleznoja un vienmēr teica, ka ņems mani «uz krūmiem» – plenērā. Tas neizdevās, taču dažreiz redzēju, kā viņš glezno dārzā, un nodomāju, vai tad es tā nevarētu iemācīties.»
Ar paštaisītu spalvu
1975. gadā Maigonis Mūrnieks Annu aicināja uz pilsētas kultūras namu, jo viņa labi rakstīju stilizētā vecajā drukā. «Tā stāvēju pie galda un rakstīju desmitiem afišu Alunāna teātrim. Un afišās man patika kaut ko piezīmēt, piemēram, Alunāna cilindru,» viņa atzīst.
Gluži bez mācīšanās jau neiztika. Annas kundze trīs reizes apmeklējusi mēnesi garos noformētāju kursus, arī divgadīgos kursus poligrāfiķu klubā. «Mums tāds Šneiders no Mākslas akadēmijas pasniedza burtu mācību. Es tik šausmīgi centos, bet viņš atkal ievelk krustu – burtu attiecības nav pareizas. Domāju, nekad neiemācīšos. Viņš mierina, lai neuztraucos – Ziemelīt, jūs rakstāt ļoti labi un rakstīsiet, es jau redzu, kas pats dara.
Tā roku ietrenēju – man ļoti patika vecās drukas stils. Piegriezu, pieslīpēju spalvas, pati nezinādama, ka tas nav nekas jauns. Kad pirmo burtu uzvilku, man tā patika – pilnas lapas pierakstīju. Gājām uz nodarbībām mākslas skolā, tur iemācījos papīra tektoniku. To visu esmu praksē lietojusi. Papīru izlokot, iznāk skaisti telpiski ornamenti,» stāsta māksliniece.
Visam pāri – saulīte
A.Ziemele strādājusi par noformētāju pilsētas kultūras namā, bērnu un jauniešu centrā «Junda», tagad – kultūras namā «Rota».
Strādājot «Jundā», Anna iepazinusies ar skolotāju Guntu Micāni. Viņa, redzot Annas kundzes darbus, lūgusi ilustrēt viņas bērnu dzejoļu grāmatu.
«Skolotāja Micāne ieraudzīja manu Lieldienām zīmēto afišu – tur bija saulīte, zaķīši. Piedāvāja veidot ilustrācijas, es atteicu. Tad skolotāja atnesa dzejolīti par lācīti. Tas bija tik mīļi – lācītis guļ ziemas miegu, bērni priecājas, dedzina eglīti, bet lācītis neko neredz, jo visu laiku guļ. Es padomāju – jā, tur mežs varētu būt, lācis guļ un sūkā ķepu. Es uzmetu, jā! Bet neko vēl Micānei neteicu. Tad viņa man atnesa vēl vienu dzejolīti par Miķeļa gadatirgu mežā: gliemezītis raud, ka visi aizmirsuši Miķeļdienu un pie baravikas sūdz bēdas. Bet tikmēr mežā ir liels troksnis, visi gatavojas gadatirgum, tikai gliemezis to ir nokavējis. Ilgi šaubījos, vai varēšu visu attēlot.»
Annas kundze tomēr tika pierunāta, un ilustrācijas tapa 1994. gadā. Diemžēl tipogrāfijā tās tehniski nebija iespējams izmantot, un Annai vajadzēja visu zīmēt vēlreiz. Otrreiz pieķerties bija grūti. Tad Annas kundze sāka strādāt «Rotā» un, pateicoties nama direktorei Intai Englandei, tomēr ķērās pie darba vēlreiz.
«Palieku dzejoļus zem spilvena – izlasu, aizveru acis un redzu gatavas ilustrācijas. Domāju, kā to visu varētu sasaistīt, un ieliku katrā lapā saulīti – tā ir skolotāja Micāne, jo viņa ar savām acīm, ar savu mīļo smaidu gājusi caur mežu un to visu saklausījusi un izdomājusi. Inta man iedeva trīs mēnešus brīvus un teica – tagad sēdi un uztaisi tās ilustrācijas. Aizbraucu uz Tērveti – tur viss tik skaisti, pastaigājos un tad sapratu – jā, laikam tā grāmata taps! Kamēr taisīju ilustrācijas, visa pasaule šķita gaiša, skatījos uz to bērna acīm,» stāsta māksliniece.
Pēc vairāku gadu neziņas bilžu grāmata «Saules mājas – Tērvete» nodrukāta Saldus tipogrāfijā. Rīt «Jundā» Pasta ielā pulksten 14 ir grāmatas atvēršanas svētki.
Gunta Micāne, latviešu literatūras skolotāja, dzejniece:
Uzskatu, ka Anna Ziemele ir ļoti laba māksliniece. Man patīk viņas darbi. Māksliniecei kādreiz ir pārmests, ka viņas zīmējumi ir līdzīgi Margaritas Stārastes darbiem. Uzskatu, ka tā nedrīkst teikt. Anna rāda reālo un bērnam ļoti tuvo pasauli, kurā viņam ir ko redzēt. Grāmatas ilustrācijās ir ieguldīts ļoti liels darbs – pašaizliedzīgs un pacietīgs.
Inta Englande, kultūras nama «Rota» direktore:
Anna ir fantastisks cilvēks. No nekā viņa prot uzburt kaut ko brīnišķīgu un pasakainu.
