Todien Jelgava pamazām kļuva aizvien drūmāka un pelēkāka. Sniegs vairs nespēja ziemas siltajam laikam turēties pretim un pazuda kā nebijis, uz ietvēm un ceļiem atstādams tikai pa slapju dubļu pļekai.
Todien Jelgava pamazām kļuva aizvien drūmāka un pelēkāka. Sniegs vairs nespēja ziemas siltajam laikam turēties pretim un pazuda kā nebijis, uz ietvēm un ceļiem atstādams tikai pa slapju dubļu pļekai. Taču pie Garozas mežniecības, tikai kādu desmitu kilometru no pilsētas, nekas neliecināja, ka ziema būtu atkāpusies.
Balti sniegots ceļš ved uz Mazapaļiem – mājām, kurās teju, teju sarunāsimies ar Nasteviču ģimeni. Meža ielokā mājas jumtu vēl klāj mirdzoša sniega kārta. Visapkārt ir kluss un mierīgs. Tikai abi mājas sargi – kaukāzieši – skaļām rejām brīdina, ka ciemiņi ir klāt.
Mājas gariņa (tā saimnieci Aiju Ostaņēviču nodēvē meita un znots) sarūpētais cienasts, tostarp pašcepta kūka un mājas vīns, kā arī izgreznotā eglīte un pa logu redzamā baltās villaines apklātā zeme nepārprotami norāda, cik burvīgs ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Viesistabā virmojošā pozitīvā aura mudina runāt tikai par labo – svētkiem, ģimeni, draugiem, nedaudz arī par darbu. Rūpes un problēmas tajā brīdī aizmirstas pašas no sevis.
Vērtības, ko nevar nopirkt par naudu
Iveta un Vents Nasteviči ir ļoti bagāti cilvēki. Nē, nē, šoreiz runa nav par naudu. «Viņiem ir paveicies, jo ir cilvēki, kas būs kopā gan priekos, gan bēdās – draugi. Tā ir liela vērtība. Ar dažiem kopā bērnība aizvadīta. Es ļoti cienu meitas draugus, kas pārsvarā ir zemnieki,» sarunas sākumā uzsver A.Ostaņēviča. Izaudzināti arī trīs dēli. Sandis mācās Bulduru Dārzkopības vidusskolā, Uldis izglītojas Rīgas 84. vidusskolā, bet pastarītis Gatis gūst zināšanas Staļģenes pamatskolas ceturtajā klasē. Kaut arī vecāku zemnieku saimniecībā «Cūciņas» aug ap 30 sporta zirgu, neviens no dēliem jāšanas sportam priekšroku nedodot. Gatis vēl nav izlēmis, kā aktīvāk pavadīt vaļasbrīžus, savukārt vidējais brālis – Uldis – aizrautīgi nodarbojas ar brīvo cīņu. Nesen iegūts Baltijas čempiona tituls, arī ārzemēs puisis godalgas saņēmis. «Varbūt mazbērni jās,» nedaudz šaubīgi saka V.Nastevičs. «Droši vien dēli nejāj tāpēc, ka zirgi bijusi viņu ikdiena. Citreiz gan kāds palūdz mierīgāku zirgu, galvenokārt jau, lai izrādītu draugiem,» bilst I.Nasteviča. Te ir kas sakāms arī vecmāmiņai: «Bet mēs ļoti lepojamies ar Ulda sasniegumiem viņa izvēlētajā sporta veidā. Gatis taču dejo tautiskās dejas, kā smejamies, viņš mums tāds bāleliņš – tautu dēls. Vecākie mazbērni ir prom no mājām. Skumīgi jau nav, tikai bail, ka kaut kas nenotiek.» Mamma gan norāda, ka bērni ir prātīgi, jo tiem stāstīts, ko drīkst un ko ne, bet, labi zinot jauniešus, viņa šaubīgi piebilst: «Bet vai mācītais kārtīgi nogulsnējies apziņā, kas to lai zina?» Izglītot trīs bērnus vienlaikus nav joka lieta, taču skaidrs, ka bez skolas nevar iztikt. A.Ostaņēviča atceras: «Agrāk vēl varēja izlavierēt, bet tagad mācību programmas ir palikušas prasīgākas – neviens negaidīs, kamēr skolēns vai students attapsies. Ja nesekmīgs – atskaita un viss. Taču kādreiz cilvēki bija prātīgāki.»
Zirga pārdošana ir kā laimes spēle
«Cūciņu» pamatnodarbošanās ir sporta zirgu audzēšana komerciālos nolūkos. Iveta un Vents Nasteviči zemnieki jau ir deviņus gadus. Cik jauno zirdziņu piedzimst, tik arī mēģina pārdot. «Šogad nu gan nevar sūdzēties. Mūsu ļaudis vairāk pievērsušies jāšanas sportam, un dzīvnieka cena kāpusi,» saka V.Nastevičs. Saimniecībā visi zirgi ir šķirnes dzīvnieki. «Zirgus uzturēt ir dārgs prieks. Viens dzīvnieks mēnesī izmaksā 40 latu. Tas jābaro trīs reizes dienā. Vēl profilaktiskās pārbaudes, potes, attārpošana, tīrīšana… Viņi patiesi mīl auzas, dodam arī klijas, pašu audzētos dārzeņus. Zirgs aug trīs gadus,» stāsta I.Nasteviča. Viņai mīlestība pret zirgiem atstāta mantojumā no vectēva. Pavisam jauna meitene būdama, katru otro sestdienu un svētdienu devusies uz Tērveti, lai atkal un atkal kāptu zirgam mugurā un mācītos noturēties un pareizi jāt. Ar šo sportu tolaik mazā Iveta bijusi fanātiski aizrāvusies. Nu tās dienas saimniece atceras tikai ar patīkamām emocijām.
«Cūciņu» iejātie zirgi nereti ceļo uz ārzemēm, kur zināmie klienti tos labprāt pērk. «Cenu gan nevaru pateikt, jo tā ir kā laimes spēle,» teic I.Nasteviča.
Visiem zirgiem vajadzīgs svaigs gaiss, tādēļ ik dienas trīs līdz četras stundas tie pavada, skraidot aplokā. Ķēves un ērzeļi gan tiek laisti atsevišķi. Ķēvju pulkā ir bara vadone, arī pārējie labi zina savu vietu. Mazie ērzelīši vēl aug kopā, taču vecākie dzīvo tikai atsevišķi, jo mēdz stipri ķildoties un savaino viens otru. V.Nastevičš paskaidro: «Viņi taču ir vīrieši!» Saimniece zina stāstīt, ka ērzeļi ir pat mazliet ļauni viens pret otru. Reiz viens gandrīz kāju savstarpējā cīniņā otram nokodis. Taču, lai cik arī dīvaini tas nelikos, bara vadoņi ir ķēves, ērzeļi ieņem uzraugu lomu. «Vēlāk gan aizbrauksim uz «Cūciņām» apskatīt mūsu bērīšus,» aicina saimnieki. Protams, piekrītam.
Svētkos allažiņ dzied un dejo
Nasteviči ir sabiedriski. Vairākas reizes viņi lūgti kāzās par vedējiem. Abi apgalvo, ka visas kāzas labi izdevušās, tikai lāgā nevar līdzi priecāties, jo uzticētais pienākums prasa nedalītu uzmanību un godam jāveic līdz galam. Viņi gan atceras, ka reiz kāzu viesus esot bijis grūti iekustināt uz dažādām atrakcijām, jo tie tik saukuši: «Tostu, tostu!» Nu, protams, kā tad bez tā. Iedzer. Vedēji nespējuši ne aci piemirkšķināt, kā atkal spēļu noteikumus pārbļāvuši skaļie saucieni pēc tosta.
«Kā jums garšo vīns?» klusi apjautājas A.Ostaņēviča. Spirgtais dzēriens Mazapaļu saimniecei ir tiešām gards iznācis. Ģimenes locekļi atcerējās, ka agrāk visi tik šņabi prasījuši, bet tagad jautā pēc vīna. «Mēs alkoholu nelietojam daudz, draugu pulkā gan labprāt vīnu iemalkojam,» saka I.Nasteviča.
Kuplā ģimene nav mājās sēdētāji. Tā šovasar Iveta riskējusi un bez jebkādām iemaņām piedalījusies Ugunsdzēsēju svētkos. Bez riska nav uzvaras! Un, re, Jaunsvirlaukas komanda ieguvusi otro vietu. Savukārt ikgadējās pašvaldību sporta spēlēs neiztiek bez Venta rokas virves vilkšanā.
«Man Jāņi ir tīkamākie svētki. Šogad spēcīgo lietusgāžu laikā svētku naktī vilku virvi. Piedalāmies mēs ne jau ar zvērīgu sejas izteiksmi un vienīgo mērķi uzvarēt, bet gan lai padraiskotos,» teic V.Nastevičs. Viņa kundze piebilst, ka otrā rītā gan muskuļi sāpot, nezinot, vai palikt gultā vai tomēr celties. «Klusi mēs neesam. Svētkos allažiņ dziedam un dejojam,» papildina A.Ostaņēviča un jautā, «Nu, vai torte ir ēdama?» Ēdama gan! Mazapaļu saimnieces kūkas par labām atzinuši gan draugi, radi un kaimiņi, gan svešinieki, kas, uzzinājuši par gardās tortes cepēju, labprāt viņai gardumu pasūtot uz dažādiem svētkiem.
«Vai skatāties «Barbarossu»?» jautā V.Nastevičs, mudinot sarunu pievērst televīzijas izklaidēm. Viņš turpina: «Dzīvē notiek tādas pašas lietas kā šajā šovā, tikai nevienam to atklāti nerāda. Spēlē ir manāma manipulācija ar cilvēkiem. Tas sākumā nepatika, bet tagad raidījums šķiet tīri tā nekas.» Viņam pievienojas sieva: «Jā, tas ir interesants. Mums vislabāk patīk Mūzis. Viņš ir dabisks, labi zīmē. Īsts mākslinieks. Pat mamma sākusi «Barbarossu» skatīties.» Vēl Nasteviču ģimene vakaros uzzina jaunāko LNT ziņās. Tēvs dod priekšroku pārraidēm par dabu, bet vecmāmiņa – raidījumiem ar saturu. Mazais Gatis skatās «Džoniju Bravo», filmiņas, kuras rāda «Bērnu stundā», «Bafiju pret vampīriem», savukārt visa ģimene kopā smejas par seriāla «Soli pa solim» varoņu jokiem un jūt viņiem līdzi.
Reiz ģimene kopā sanākt mēdza katru svētdienu, kad vecmāmiņa gatavoja lielās pusdienas, bet tagad, kad bērni skolojas, tradīcija ir pārtraukta. Taču Jāņi un Ziemassvētki gan Mazapaļu pagalmā tiek nosvinēti, kā nākas. Jūtot Ziemassvētku smaržu gaisā virmojam, turpinām runāt par gaidāmo svētku prieku.
Pie logiem vairs nav jāklauvē
Atšķirībā no Vecgada vakara, kas līksmības pārpilns ar draugiem tiek aizvadīts dažādās vietās, Ziemassvētkus Nasteviču ģimene svin Mazapaļos. Šie klusie un mierīgie svētki tiek pavadīti, gan nobaudot visus tradicionālos ēdienus – zirņus, cūkas šņukuru – un citus, gan dedzot svecītes un svētku lampiņas. Neviens no ģimenes regulāri uz baznīcu neiet, toties Ziemassvētku vakarā piezogas siltas un mīļas emocijas – laikam tas ir spēks, kas visus tik stipri vieno un mudina būt saticīgiem.
Ik gadu zem eglītes tiek noliktas dāvaniņas. Ziemassvētku rūķis gan vairs nenāk, un pie logiem arī nav jāiet klauvēt. Bērni jau izauguši, vairāk joko par dāvanu dalītāja aktiermākslu, nevis tic to eksistencei. «Es jau esmu nomainījusi dāvanas pret aploksnīti ar naudiņu, lai bērni paši nopērk, ko vēlas,» teic vecmāmiņa. Viņai piekrīt arī mamma: «Ko tad tu nopirksi, šo to jau viņi mugurā vairs nevilks!» Dažkārt tiek rīkota loterija un citi stiķi, lai dvēselei prieks. Vēlāk vakarā vecmāmiņa iekurina pirti.
Vai Nasteviču ģimene Ziemassvētkos Mazapaļos ierodas ar kamanām? «Nē. Mums nav ne kamanu, ne ratu. Nezinu, vai vispār tā mācētu zirgu iejūgt,» šaubās I.Nasteviča. Bet Vents rāda uz savu baltas krāsas mersedesu un pajoko: «Mēs braucam ar balto zirgu.» Vectēvs gan sniegainos meža ceļus mērojis kamanās.
Svētku vakarā var jo īpaši labi atslēgties no visiem darbiem un pienākumiem. Lai atpūstos, Nasteviči braukā tepat pa Latviju. «Tagad gan plānojam ar draugiem doties uz Norvēģiju. Paši ar savām mašīnām un celt kempingos teltis,» stāsta ģimenes galva. «Tad jārēķinās tikai pašiem ar sevi, nevis veselu tūristu grupu,» piekrīt I.Nasteviča. Brīvie brīži paiet, arī ciemojoties pie draugiem. «Mums nav garlaicīgi. Nesaprotu, kā vispār var pienākt tāds brīdis, kad nav ko darīt. Tie vienkārši ir slinki cilvēki. Trakāk, ja vēl gaužas vienā laidā: «Cik grūti, cik grūti!» Nu, protams, mūsdienās nav viegli, taču svarīgāk ir grūtībām iziet cauri, nevis stenot palikt uz vietas. Kādreiz arī es nepratu cept un vārīt, bet dzīve piespieda. Bērniem labi, dzīvojam labi, un viss ir kārtībā,» spriež A.Ostaņēviča.
Pamazām pienācis laiks atvadīties no Mazapaļu gādīgās saimnieces un pateikties par tik sirsnīgo uzņemšanu.
Ar dzīvniekiem – kā pasakās
Izbraucot no Mazapaļu pagalma un tuvojoties lielākiem ceļiem, kļūst skaidrs, ka siltais laiks arvien vairāk sniega atņēmis pļavām un laukiem. Pēc neilga pārbrauciena ierodamies «Cūciņās». Saimnieki aicina ielūkoties stallī. Tur dzīvojas trīs teliņi, vistas un, protams, zirgi. Kāds brīžam skaļāk iezviedzas un šķiet kā Volta Disneja filmās redzēts. Dzīvnieki savā starpā sarunājas: «Svešas sejas mūsu mājās!»
Saimniece bilst, ka strādnieks šodien nav atnācis, un pati zirgus izlaiž aplokā. Dzīvnieki nav apkalti, pakavi tiek likti, kad kādam bērītim regulāri jāstartē sacensībās. Zirgus apkaļ reizi pusgadā – bieži –, un tas palielina jau tā ievērojamās izmaksas. «Katru dienu jau akurāt es zirgus nesukāju, bet pārdošanai vai kādu, kas mīļāks, gan palutinu,» saka I.Nasteviča. Viens zirgs no aploka pienāk klāt pavisam tuvu un cēli nostājas it kā dižodamies ar savu augumu un varenību. «Tie tiešām mēdz izrādīties. Daži jūt, ka ir pārāki, skaistāki, un to arī demonstrē. Zirgs taču ir bara dzīvnieks, tātad dzīvo pēc bara likuma: instinktīvi vēlas kaut ko pārvaldīt. Ir bijuši gadījumi, kad ķēvei piedzimst pavisam necils kumeliņš. Mums jāsāk domāt – nu kur es tādu ķēmu paslēpšu! (Smejas.) Bet neglītais pīlēns pārtop par gulbi, kā pasakā. Tā, starp citu, gadās arī ar cilvēkiem,» par šo un to spriež V.Nastevičs.
«Cūciņu» zirgi tiek iejāti un trenēti, bieži piedalās sacensībās. Stallī kādus boksus nomā rīdzinieki, jo lielpilsētā turēt zirgu nav iespējams.
Runājot par finansiālo pusi, «Cūciņu» saimnieki ir optimisti. «Kad iestāsimies Eiropas Savienībā, mums klāsies labāk, jo zirgu mīļotājiem šeit dzīvniekus nopirkt būs izdevīgāk. Taču citiem zemniekiem gan var klāties grūtāk, jo eiropiešiem, šaubos, vai būs vajadzīga vēl kaut kāda papildu produkcija. Ir dzirdētas runas par hipodroma celtniecību mūsu valstī. Tad jau būtu pavisam labi. Mums lieti noderētu papildu ienākumi, jo ēkas prasīt prasās pēc remonta. Uz SAPARD naudu gan cerības neliekam, jo to, iespējams, saņems tikai lielie zemnieki. Mēs saņemam subsīdijas – gadā vairāk nekā 1000 latu. Arī tas nav peļami,» viņi stāsta.
Atvadoties no viesmīlīgās Nasteviču ģimenes, vēl satiekamies ar rotveileru un kaukāzieti, kas pieskrien, lai, draudzīgi apostījuši svešiniekus, novēlētu labu ceļavēju. Atceļā prātojam, cik jauki, ka mūsu pienākumos ietilpst arī gūt gandarījumu, tiekoties ar labiem cilvēkiem.
