Iestudējot Valta Pūces komponēto pasaku «Smaragda pilsētas burvis», Jelgavas kultūras nama bērnu un jauniešu kolektīvs «Vēja zirdziņš» atklājis un apguvis daudz horeogrāfisku jaunumu.
Iestudējot Valta Pūces komponēto pasaku «Smaragda pilsētas burvis», Jelgavas kultūras nama bērnu un jauniešu kolektīvs «Vēja zirdziņš» atklājis un apguvis daudz horeogrāfisku jaunumu.
«Vēja zirdziņa» 210 dalībnieku skaitā ir bērni, kas kolektīvā dejojuši visus deviņus tā pastāvēšanas gadus un ansamblī ienākuši trīs gadu vecumā. Ap trešdaļu «Vēja zirdziņa» pašlaik veido tieši visjaunākie – pirmsskolas vecuma bērni jeb rozā grupa, kā viņus dēvē ansamblī. Sava krāsa ir arī katram nākamajam vecumam: oranža, balta, dzeltena, sarkana, zaļa. Aiz atšķirīgajām krāsām slēpjas savs deju solis ansambļa kopīgajos iestudējumos. «Smaragda pilsētas burvja» 12 kompozīciju garajā skatuves stāstā ik grupai uzticētā loma atklāj arvien jaunus sižeta pavērsienus – līdzīgi kā notikumi risinās L.F.Bauma grāmatā: galvenā varone Ella (kuru dejo Spīdolas ģimnāzijas audzēkne Renāte Apse), dodoties pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, sastop gan putnubiedēkli, gan Dzelzs Malkascirtēju, kas apcer savu sūro likteni, gan zaķēnus un bailīgo lauvu, gan, protams, brašos zaldātus, kas pauž bezgalīgu padevību savai pavēlniecei raganai. Cīnoties ar miegu, Ella iziet cauri magoņu laukam un galu galā nonāk mājās, fināla himniskajā skanējumā dejā un vārdos izsakot pārliecību, ka vienīgā «tālā sapņu mala», pēc kuras pa īstam var ilgoties, ir te – kur ceļojums sācies.
Ceļu, kura motīvs ik pa laikam ieskanas visu izrādes gaitu, dejo ansambļa visdaudzskaitlīgākā un gados jaunākā grupa (viņi – arī baiļu mocītā lauvas pavadoņi zaķi). Citu tēlu kopu – lidojošos mērkaķus – atveido vidējo vecuma grupu meitenes. Zaldāti ir «zaļie» – astoņpadsmitgadīgie – kolektīva dalībnieki. Viņi kopā ar nedaudz jaunākajiem sarkanās grupas pārstāvjiem pārvēršas arī miegu un aizmirstību sološajā magoņu laukā. Raganu dejo pati ansambļa vadītāja Alda Skrastiņa. Pārējās pieaugušo lomas uzņēmušies deju kolektīva «Lielupe» dalībnieki.
Pēc triju mēnešu intensīviem mēģinājumiem un daudzajām papildnodarbībām 9. decembrī visi sanāca kopā, lai iepazītos ar pārējo veikumu un pārliecinātos, kā pašu apgūtās lomas iederas izrādes kopainā. Pēc kultūras nama darba organizatores Liānas Krūmiņas vārdiem, saspringtajā mēģinājumu laikā valdījis liels entuziasms un tikpat lielas pūles. Visiem ļoti patikuši Pētera Brūvera sacerētie vienkāršie un trāpīgi tiešie dziesmu vārdi – tos iemācījušies uzreiz. Labi, ja aizrautība spēj palīdzēt pārvarēt nogurumu, ko neizbēgami līdzi nes mēnešiem ilgā vienmuļā jauno kustību apguve. Šis, neraugoties uz «Vēja zirdziņa» agrākā repertuāra dažādību, neapšaubāmi bijis laiks, kad ansambļa dalībniekiem pacietīgi bijis jābūt gataviem atklāt, pieņemt un izmantot daudz jauna, kas neatbilst, piemēram, standartpriekšstatam par pāri kā dejas pamatu; tāpat arī epizodē ar Malkascirtēju vērojamie akrobātiskie vingrinājumi sākotnēji prasījuši pārvarēt šaubas par savu piemērotību un spējām. Horeogrāfes vēlme īpaši uzsvērt atsevišķus mirkļus dejojamās mūzikas ritmā likusi tajā ieklausīties citādi nekā līdz šim.
«Smaragda pilsētas burvja» kustību režisori Lilitu Jansoni «Vēja zirdziņš» atrada Valmierā – bērnu deju skatē pagājušajā sezonā (tieši L.Jansone, domājot par jaunu iestudējumu, tam ieteica reiz dzirdēto un atmiņā palikušo V.Pūces mūziku). Viņas veikums bija vērojams arī kolektīva desmit minūšu ilgajā uzstāšanās reizē Rīgas astoņsimtgades koncertā Doma laukumā kopā ar Mazās Ģildes ansambli «Dzintariņš». «Burvja» pirmizrādi 21. decembrī Jelgavas kultūras namā solījusi apmeklēt arī rīdzinieku kolektīva vadītāja Olga Freiberga (starp citu, «Dzintariņa» dalībnieki glabā patīkamas atmiņas par uzstāšanos Jelgavā 1. decembrī; īpašu viesu sajūsmu izpelnījās piedāvājums pēc koncerta kopīgi apgūt līnijdeju).
No Jāņa Deinata veidotās fotogrāfijas, kas redzama izrādes plakātā, raugās galvenās lomas tēlotāja, kuras tērps – visās varavīksnes krāsās –, pēc L.Krūmiņas teiktā, simbolizē izrādes plašo noskaņu gammu.
Taču krāsa, kas rodas, dažādiem toņiem saplūstot, slēpj sevī ko gluži pretēju un negaidīti atpazīstamu. Tas atgādina pasakas beigu atziņu – viss meklētais arvien bijis tepat blakus, bet pamanāms, tikai pēc ilgākas prombūtnes skatot to citām acīm. Loga, pa kuru lūkojamies ārpusē notiekošajā, un prizmas, kuras lauztie stari veido varavīksni, materiāls ir viens un tas pats. Atšķirīgais ir mūsu nolūkā un spējā.
Un burvis Gudvins, kuru neviens nav redzējis, bet iedomājas ļoti dažādā izskatā, varbūt īstenībā ir gluži parasts vīrs – tāds pats kā mēs visi?
