Lai cik nepatīkami būtu to atzīt, daži pēdējā laika valsts mēroga notikumi šķiet pagalam bērnišķīgi.
Lai cik nepatīkami būtu to atzīt, daži pēdējā laika valsts mēroga notikumi šķiet pagalam bērnišķīgi. Mazs bērns, «bonbongu» tūtas iekārdināts, mēdz no maza mežonēna pārvērsties paklausīgā jēriņā, un savu brīvo vārdu «lepni» nesošā Latvija izrādījusi savu labo gribu iet «eiropeisku vedēju» pavadā.
Valsts valoda jau ne reizi vien bijusi dažādu nesaskaņu iemesls starp dažāda ranga valsts amatpersonām. Kārtējais miniskandāliņš draud izcelties pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ierosinājuma grozīt Vēlēšanu likumu, svītrojot normu, kas no deputātu kandidātiem pieprasa augstākā līmeņa valsts valodas zināšanas. Šāds «kreiso» ierosinājums jau reiz Saeimā tika noraidīts. Pamatojot šādu nepieciešamību, valsts pirmā persona itin bieži piesauc vārdu «demokrātija». Prasīt valodas prasmi apstiprinošu dokumentu, lūk, neesot demokrātiski. Ja vēlamies iekļauties Eiropas Savienībā un NATO, grozījumi likumā esot jāveic. Darbs pie attiecīgiem labojumiem jau padarīts citās kandidātvalstīs, un tas var būt izšķirošs arguments EDSO misijas pabeigšanai. Latvija dažādos starptautiskos dokumentos ir uzņēmusies ievērot demokrātijas principus, un iespēju vēlēt, kandidēt un tikt ievēlētam ierobežošanu jau varot uzskatīt par šo principu pārkāpumu, pat diskrimināciju, no kuras aizsargā Satversmes 91. pants. Jāatzīst, radusies situācija var tik vērtēta no dažādiem viedokļiem.
Pirmais. Likums jāgroza, citādi Latvija zināmu iemeslu dēļ tiks nosaukta par valsti, kur notiek diskriminācija, un eiroierēdņi no tāda «trešās pasaules dobuma» novērsīsies ar visām no tā izrietošajām sekām.
Otrais. Atstājot vēlēšanu likumu bez izmaiņām, tiek atgādināts jau minētais Satversmes pants, kur noteikts arī, ka «visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā», un tiem, kas nolēmuši kandidēt uz amatiem Saeimā vai pašvaldībās, valsts valoda likumā noteiktajā līmenī jāprot, bet zināšanu trūkuma gadījumā tās jāpapildina. Šaurākā izpratnē Vēlēšanu likuma normu varētu uzskatīt par vienu no kritērijiem, kurus citādi potenciālajiem darbiniekiem (šajā gadījumā tie ir topošie deputāti) nosaka darba devējs.
Trešais. Tīri juridisks aspekts, no kura raugoties, izmaiņas Vēlēšanu likumā ir nepieciešamas kā ēst. Citādi iznāk, ka «likuma ietvaros» valstī notiek diskriminācija, ierobežojot pamatlikumā paredzētās tiesības. Jāatgādina, ka tuvākajā laikā pret apsūdzību diskriminācijā Latvijai būs jāaizstāvas arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur prāvu pret valsti sākusi par valodas neprašanu no deputātu kandidātu saraksta svītrota persona.
Ceturtais. Kā iespējamais grozījums atbilstu pašreizējai situācijai, kurā atrodas Latvija. Nav noslēpums, ka zināma daļa valsts iedzīvotāju nebūt nesteidzas ar valodas mācīšanos, tieši pretēji – to ignorē, kaut arī Latvijā nodzīvots jau ne viens vien gadu desmits. Par nostaļģiju pēc «vecajiem» laikiem liecina arī impērijas himnas melodija, ko daži «fani» ieprogrammējuši savos mobilajos tālruņos. Nedrīkst aizmirst pašvaldību vēlēšanas, kad Rīgā ievērojamus panākumus guva promaskaviskie «kreisie», kuru rindās atradās ne viens vien «pilsonis», kura latviešu valodas prasmi augstākajā līmenī formāli gan apliecināja attiecīgs dokuments, taču ar valodas zināšanu pierādīšanu dzīvē nekādi nevedas.
Ir pilnīgi skaidrs, ka ierosinātās izmaiņas, ja tādas tiktu izdarītas, būtu situācijai neatbilstošas, drīzāk ieslēgtu zaļo gaismu tiem, kas deputāta krēslu gan kāro, bet no valodas mācīšanās labprāt izvairītos. Šādā gadījumā – kāda būtu jēga no deputāta, kas nesaprot valodu, kas tiek lietota paša darba vietā? Algot katram tulku? Par kādiem līdzekļiem? Stāvoklis veidotos traģikomisks, kā jau reiz parlamentā iznāca ar kādu uz banāniem un pirotehniskiem pasākumiem orientētu baltvācieti, kuram «par godu» tika ieviesta «diskriminējošā» norma.
Pilnīga taisnība ir V.Vīķes-Freibergas sacītais, ka neviens cits, tikai vēlētājs izvēlas deputātus. Bet vai tiek ņemts vērā, kāds pašlaik kopumā ir Latvijas elektorāts, un tas, cik procentuāli liela daļa atbalsta politisko kursu austrumu virzienā? Diezin vai. Labāk ar klēpī saliktām rociņām noskatīties, kā ar fašistisku simboliku greznojušies krievu radikāļi mītiņos piebļauj Rīgu, masveidā šiem «patriotiem» piešķirt vēlēšanu tiesības, un vēlāk varēsim brīnīties, kādā jaukā dienā atkal atrodoties tur, kur ne aiz laba prāta bijām veselus piecdesmit gadus.
Neapšaubāmi, vērā ņemams ir prezidentes arguments, ka valsts valodas mācīšanās tās nepratēju vidē ir jāstimulē citādi, ne vien ar Vēlēšanu likuma grozījumiem. Viņasprāt, pastāv vēl «simts un viens mehānisms», kā situāciju atrisināt, taču netiek precizēts, kādi šie «mehānismi» īsti ir. Vai nebūtu jāsāk ar šo «simts un vienu» risinājumu, lai valsts valoda pēkšņi neizrādītos pabērna lomā? Latvija nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par valsti, kur klaji dominē nacionālisms, taču tā nedrīkst upurēt savu valodu, lai iesprauktos starp smilšu raušu cepējiem internacionālu lielorganizāciju smilšu kastēs.
Vārdu sakot, situācija ir pietiekami piņķerīga, un pagaidām vēl grūti paredzēt, vai augstāk tiks vērtēta valsts valoda, kam likumā jau sen noteikts šāds statuss, bet kuru, ak, cik liela daļa valsts iedzīvotāju vēl aizvien neprot, vai izpatikšana eirobirokrātiem. Nepareizas izvēles gadījumā nav izslēgts, ka pēc pārdesmit gadiem pedagogi ar rādāmajiem kociņiem bakstīs kartē Baltijas jūras krastā un lauzītā latviešu valodā skolasbērniem stāstīs, ka tur reiz bija Latvija…
