Aizsākot publikāciju sēriju par reliģiju, pirmais jautājums droši vien būs fundamentālais – kāpēc?
Aizsākot publikāciju sēriju par reliģiju, pirmais jautājums droši vien būs fundamentālais – kāpēc? Jā, tiešām, kādēļ šajos steidzīgajos laikos, kad par daudzu cilvēku galveno prioritāti izvirzījusies dienišķās iztikas nodrošināšana, būtu jārunā par reliģiju, ar kuru vairumā gadījumu paēdis nebūsi?
Varbūt te būtu īstā vieta atsaukties uz tibetiešu garīgo līderi 14. Dalailamu – viņš teic, ka reliģiskā prakse ir jāveic tādēļ, ka nekāds materiālais progress pats par sevi nespēj nodrošināt ilgu un noturīgu laimi. Esot pat tā – jo vairāk cilvēks ir panācis materiālajā plāksnē, jo vairāk viņa dzīvē ir baiļu un nedrošības par rītdienu. Var, protams, teikt, ka tās ir pārāk naivas patiesības, taču, godīgi uzdodot sev šādu jautājumu, diez vai daudzi no mums tikpat godīgi spēs sniegt iepriecinošas atbildes.
Iemesli runāt par reliģiju ir atrodami arī citur. Pirmkārt, Latvijā kopš atmodas laikiem ir visai kardināli mainījusies reliģiskā dzīve, un šābrīža situācijā reliģijas pētnieki velk paralēles ar brīvā tirgus situāciju, kur preču «noietu» nosaka veiksmīga mārketinga stratēģija un māksla pārdot. Šo jauno situāciju vērts apzināt arī tādēļ, ka, noslēdzoties eirointegrācijas procesiem, Latvijas tradicionālās konfesijas var izrādīties negatavas šādām attiecībām, tādējādi ticīgie masveidā var sākt pievērsties jaunajām konfesijām. Tāpēc, domājot par to, kādas izmaiņas nākotnē sagaida Latvijas reliģisko dzīvi, vērts paraudzīties uz Rietumu pusi un aktualitātēm Eiropas reliģiskajos procesos. Un te lieti noderēs tēzes no Eiropas Savienības (ES) Informācijas centra 17. decembrī rīkotās diskusijas «Reliģiskā dzīve Latvijā un Eiropā».
Kas mainījies Eiropā?
Lai izprastu situāciju ES valstīs, nav citas izejas, kā aktualitātes analizēt kontekstā ar procesiem, kas Rietumeiropu skāruši pēdējo 10 – 15 gadu laikā. Galvenā lieta, par ko iznāk runāt reliģijas kontekstā, ir globalizācija. Eiropas un Latvijas reliģiskās situācijas pētniece filosofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova domā, ka «jaunas kā Latvijai, tā visai Eiropai netradicionālas reliģiozitātes veidošanās ir specifiska izpausme un arī atbilde pasaulē notiekošajiem globalizācijas procesiem». Globalizācijas procesu pamatā pētniece min gan līdz šim nebijušu kultūru mijiedarbību, urbanizāciju, ideoloģisko plurālismu, kā arī būtiskas izmaiņas zinātnē, izglītībā, informācijas tehnoloģiju attīstību u.tml.
Un tie nav tukši vārdi. Jau kopš sešdesmito gadu beigām, kad ASV un Eiropā sāka ļoti strauji izplatīties jaunās konfesijas, kā arī plašu popularitāti sāka iegūt vairākas Āzijas valstīm raksturīgas reliģijas, filosofi un sociologi atzīmē tendenci uz reliģiskās pieredzes iekšējumu, tādējādi aktīvu baznīcēnu tradicionālajām konfesijām ir palicis arvien mazāk. Turklāt jāņem vērā arī demokratizācijas procesu attīstība, un agrāk pierastās nostādņu daudzveidības vietā tagad Eiropā valda nekritisks plurālisms, kas par vienādi vērtīgiem atzīst visus viedokļus un reliģijas neatkarīgi no praktizējošo skaita tajās. Saprotams, ka šāda atziņa ir grūti pieņemama tradicionālajām konfesijām, kurām ir grūtības uzrunāt katru cilvēku atsevišķi.
Tas, starp citu, ir ārkārtīgi būtisks faktors, jo, kā visai vienbalsīgi atzina diskusijas dalībnieki, cilvēki pašlaik visvairāk meklē tikšanos ar dzīvo Dievu. Turklāt, kā uzskata demokrātijas pētnieki, kristieši ir aizmirsuši, ka aptuveni pirms divtūkstoš gadiem arīdzan kristietība bija sekta, kas tika uztverta naidīgi un pat tika vajāta – tieši tāpat tagad tas vairākās valstīs notiek ar jaunajām konfesijām. Var gadīties, ka dzīvojam uz globālu reliģiskas dzīves pārmaiņu sliekšņa.
Tādēļ, ja tradicionālās konfesijas atbalsta sabiedrības integrācijas ideju, tām ir jābūt tolerantām pret jaunajām konfesijām, pretējā gadījumā nesaprašanās plaisa starp tradicionālo konfesiju un jauno baznīcu piekritējiem tikai vērsies plašumā. Un tas vairs nav vajadzīgs nedz ES, nedz šābrīža Latvijai. Bez tam nevajadzētu aizmirst arī to, ka, piemēram, baptisti, kurus šodien var uzskatīt par vienu no cienījamākajām Latvijas tradicionālajām konfesijām, vēl pirms gadiem 30 – 40 tika uzskatīti par sektantiem, un šī diezgan krasā situācijas izmaiņa pašlaik ir acīmredzama.
Kas sagaida Latviju?
Vispirms der atzīmēt to, ka Latvijā lielā mērā netradicionālos reliģiskos meklējumus noteica padomju režīms, kad uz ārējā ateisma fona Latvijā patiesībā diezgan aktīvi ritēja aktīvi reliģiskie meklējumi, kas tika turēti slepenībā no varas iestādēm. Mājas kārtībā tika uzturētas ne tikai lielo konfesiju reliģiskās tradīcijas, bet arī tika veidoti dažādi jauni kristietības modeļi, sapludinot kopā vecos. Drīzāk pat var teikt, ka saglabājās tradicionālā orientācija uz kristietību, taču vienlaikus tika likti pamati jaunām reliģiskām, reliģiski ētiskām un filosofiskām garīgām kustībām. Tā, protams, bija ārkārtīgi laba augsne, lai ne tikai atgrieztos tradicionālajās konfesijās, kas sākās pēc 1985. gada, bet arī netradicionālo reliģiju vietas nostiprināšanai Latvijā. Tāpēc visai strauji palielinājās dažādu kristīgu harismātisku draudžu, Jehovas liecinieku, Jaunās Apustulistiskās baznīcas, Pēdējo dienu svēto jeb mormoņu baznīcas, Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības, Bahaī, Scientoloģijas baznīcas un daudzu citu jauno reliģisko kustību iespaids Latvijā. Un nav pamata apgalvot, ka šie procesi apsīks tuvāko gadu laikā. Gluži otrādi – integrējoties ES, Latvijā ienāks jauni un jauni netradicionālo reliģiju leģioni.
Un tas nav ne labi, ne slikti – vienkārši tradicionālajām konfesijām ir jāņem vērā, ka agri vai vēlu situācija Latvijā būs tāda pati kā ES, kur šodien reliģija ir citāda nekā, teiksim, 20. gadsimta sākumā. Tai bieži nav ne dogmu, ne baznīcas. Cilvēks, kuram liekas, ka viņš netic nekam, var izrādīties viens no daudziem pie tradicionālajām reliģijām formāli piederošajiem. ES saskaņā ar dažus gadus vecu statistiku apmēram 50% iedzīvotāju ir ticīgi, taču sevi nepieskaita kādai noteiktai konfesijai. Latvijā šis skaitlis varētu būt līdzīgs. To sauc par ticību bez piederības, turklāt nav izslēgta arī iespēja, ka cilvēks var vienlaicīgi praktizēt vairākas reliģijas (sinkrētisms) un vienlaicīgi interesēties par ezotēriku. Kā pierādījums pēdējam der ES statistikas dati, ka 25% ES iedzīvotāju, piemēram, pievēršas reinkarnācijas jeb pārdzimšanas teorijai. Reliģijas pētnieki vērtē, ka Latvijā šai drīzāk budismam vai hinduismam raksturīgajai koncepcijai tic vēl lielāka iedzīvotāju daļa.
Katrā ziņā grūti iebilst atziņai, ka reliģijas definīcija nepārtraukti mainās. Attiecībā uz jaunajām konfesijām to nosaka arī reliģijas virzība uz privātumu un intimitāti, un šāda stratēģija Latvijā gūst acīmredzamus panākumus. Par Latvijas atšķirību no Rietumeiropas zemēm, kur teoloģiskās izglītības kopšanai ir veltīts pietiekami daudz resursu, līdzekļu un laika, var uzskatīt arī sabiedrības zemo informētības līmeni par teoloģiskiem jautājumiem. Bet tas ir labojams. Jāsaprot, ka ticīgais savu izvēli par labu vienai vai otrai reliģijai izdarīs arī no tā, cik daudz informācijas būs pieejams par katru konfesiju.
