Ir nopietni, ja darbonis, mainot darbavietu, atklāti pasaka, ko labu vai sliktu paveicis agrāk.
Ir nopietni, ja darbonis, mainot darbavietu, atklāti pasaka, ko labu vai sliktu paveicis agrāk. Bet tā nerīkojas Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Daudzi jautājumi, kuru risināšanā viņam bija liela nozīme, līdz šim ir palikuši bez atbildes.
Neatmaksātie valsts budžeta garantētie kredīti joprojām ir smags slogs mūsu valsts finansu darbībai. G – 24 kredītu izsniegšanas kārtību noteica un uzraudzīja valsts banka. E.Repšem ir jāatbild, cik lielās summās un kādiem aizņēmējiem no budžeta kā garants dzēsti viņu nesamaksātie kredīti un kādi zaudējumi valstij vēl būs.
Nabadzības sākumam pamatus mūsu valstī ielika Latvijas Banka. 1992. gada naudas reforma 200 rubļi pret vienu latu ir pasaulē nepieredzēts paņēmiens, lai iedzīvotājus iegrūstu lielā nabadzībā. Šī manipulācija, ko organizēja Latvijas Banka, ir vēlreiz jāizvērtē un iedzīvotajiem atklāti jāizskaidro reformas ekonomiskais pamatojums un tās sekas. Nav pieļaujams, ka 1992. gada naudas reforma valsts ekonomikas vēsturē paliks ierakstīta kā iedzīvotāju noziedzīga apkrāpšana, un tikai E.Repšes paraksts uz naudas zīmēm vēl liecinās par reformas bezjēdzību.
Pilsētas pensionāru apvienības valde interesējas par Latvijas valsts nacionālā īpašuma – zelta – krājumiem un to apgrozību, sākot ar 1990. gadu. Nav skaidrības arī par dārglietām, ko valsts banka saņēma no LPSR bankas. Slepenībā palicis, kas notika ar kompartijas naudu, kuru arī pārņēma Latvijas Banka. Presē publicēti materiāli par noziedzīga rakstura naudas darījumiem gan vietējo, gan ārzemju firmu aizsegā. Visos gadījumos E.Repše palika novērotāja pozīcijās, neizstrādāja likumprojektus ar priekšlikumiem, kas izslēgtu naudas un valsts īpašumu izšķērdēšanu, liela kapitāla koncentrēšanu augļotāju rokās. Lielākie naudas apgrozījumi notika komercbankās, kuru darbības virzienus noteica un uzraudzīja Latvijas Banka.
Nav aizmirstami «Latvenergo» trīs miljoni un Andreja Panteļejeva vadītās izmeklēšanas komisijas pūliņi tos atrast. Latvijas Banka savu slēdzienu nedeva.
Arī tad, kad iedzīvotājiem piešķirtos privatizācijas sertifikātus par santīmiem izpirka naudas augļotāju firmas, Latvijas Banka tajā neiejaucās un iedzīvotāju intereses neaizstāvēja.
Mūsu valstī, kurā lata stabilitāte mākslīgi turas uz cilvēku izdzīvošanas krīzes līmeņa, bēdīgi slavena ir E.Repšes lielīšanās par stabilo latu. Iedzīvotāju sociālā nenodrošinātība, kas krasi jāuzlabo tuvākajos gados, liek nojaust lata iespējamu sabrukumu. Ir zināms, ka E.Repše gatavojas dibināt politisku partiju un sācis sevi sludināt gandrīz vai par «valsts glābēju». Bet cik godprātīgi?
Manuprāt, personīgām vajadzībām viņa pieprasītie 500 tūkstoši latu un vēl partijas dibināšanas izdevumiem 900 latu ir notikums, ko var nosaukt tikai par kauna traipu mūsu valsts politisko partiju desmit gadu pastāvēšanas vēsturē. Sabiedrība ir izbrīnīta par E.Repšes rīcību. It īpaši izaicinoši izskan viņa paša neziņa, vai viņš sev pieprasa dāvanu, algu par neko, honorāru vai kukuli, ko tautā sauc par liela apmēra korupciju. Vai ziedotāji nekļūst par līdzdalībniekiem?
E.Repše jau paspējis izsludināt sevi par 8. Saeimas valdības veidotāju. Vai viņš ir tā persona, kurā latviešu tauta saskata vienu no 8. Saeimas deputātiem? Manuprāt, nopietni jāizvērtē arī jaundibināmās partijas dibinātāju grupējums. Vēl nav izstrādāta partijas programma, nav skaidrojuma, ar kādiem paņēmieniem tiks vadīta valsts, lai nodrošinātu labklājības uzplaukumu. Nav saprotams, kādēļ tie jau tagad netiek atklāti valdībai, bet tiek gaidītas 8. Saeimas vēlēšanas.
Arī naudas ziedotāji atrodas krustcelēs, jo sabiedrība grib zināt, par ko E.Repšem jāmaksā. Varbūt par amatiem nākamajā iecerētajā valdībā? Situācija ir sarežģīta.
Vēl atliek piebilst, ka arī Guntis Ulmanis ir sapinies šajos politiskajos tīklos. Viņam gan labāk par citiem vajadzētu saprast, ka tauta nekad neatbalsta darboņus, kas «nes» nodevēja vārdu. Vai G.Ulmanis pašlaik nejūtas kā zemniekam piederošs meža dzīvnieks, kas labprātīgi ieskrējis politisko intrigu slazdā?
8. Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņa ir sākusies, tādēļ katram vēlētājam ir jābūt sevišķi piesardzīgam, pārdomāti jāizvērtē partiju līdzšinējais darbs un nekļūdoties jābalso par tiem deputātu kandidātiem, kas ar savu agrāko darbību apliecina, ka būs spējīgi radīt valstī labklājības uzplaukumu.
Vairāk par politiskajām ambīcijām pensionāru prātus šodien nodarbina izdzīvošanas jautājums. Mūsu pilsētā joprojām vāji tiek risināti jautājumi par apkuri un ūdensapgādes maksu, atvieglojumiem pensionāriem medicīniskajā apkalpošanā un medikamentu iegādē, sabiedriskā transporta izmantošanā, kapu saimniecības pakalpojumu izdevumu samazināšanā, kultūras pasākumu apmeklēšanā.
Kā mazs gaismas stariņš pensionāru dzīvē parādījās Saeimas 23. novembra sēdē pieņemtie Pensiju likuma grozījumi. Ar nožēlu jāatzīmē, ka tie attiecināmi uz ļoti mazu daļu pensionāru un pēc būtības ir A.Šķēles vadītās valdības pieņemto grozījumu daļējs labojums. Tikai tagad pēc trīs gadu ilgstošas pensionāru turēšanas pusbadā valdība sāk daļēji labot savu rīcību. Paliek neatrisināts pats galvenais sociālās nodrošinātības noteikums, t.i., vecuma minimālo pensiju noteikt ne mazāku par iztikas minimumu, pie kam ievērojot katra pensionāra darba ieguldījumu. Nav noliedzams, ka pensionāru dzīves līmeņa uzlabošanā svarīga loma ir pašvaldībām. Mūsu pilsētā šogad 11 mēnešu laikā Domes Sociālo lietu pārvalde maznodrošinātajiem iedzīvotājiem sniegusi materiālu atbalstu vairāk nekā par 300 tūkstošiem latu.
E.Repše noliek Latvijas Bankas prezidenta pilnvaras. Jādomā, ka viņš valdībai un iedzīvotājiem daudz pastāstīs par savā agrākajā darbībā paveikto un vēl veicamo.
