Kamēr vieni lauž šķēpus, cīnoties par vai pret biodegvielu ienākšanu mūsu platuma grādos, daudzi, iespējams, pat nenojauš, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas dažādu alternatīvu degvielu kombinācijas jau izmēģina «uz savas ādas», turklāt ne vienu gadu vien.
Kamēr vieni lauž šķēpus, cīnoties par vai pret biodegvielu ienākšanu mūsu platuma grādos, daudzi, iespējams, pat nenojauš, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas dažādu alternatīvu degvielu kombinācijas jau izmēģina «uz savas ādas», turklāt ne vienu gadu vien.
Brauc kaut vai ar spirtu
Viens no viņiem ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Autotransporta institūta docents Vitolds Šneps – cilvēks, kas izskolojis ne vienu vien pašlaik pazīstamu autosportistu, turklāt impērijas laikos arī pats bijis sporta meistars autosportā. Pieredzējušais autospeciālists kopā ar domubiedriem laiku pa laikam sarīko «ekosacensības», kurās transporta līdzekļi tiek darbināti tikai ar biodegvielu. Viņš laipni piekrita dalīties savā pieredzē par šīs mums vēl jaunās degvielas izmantošanu un priekšrocībām.
«Sāksim ar to, ka tikpat labi kā ar benzīnu automašīnu var darbināt arī ar tīru spirtu. Deviņdesmito gadu sākumā tā esmu darījis – žiguļa bākā eksperimentālos nolūkos benzīna vietā lēju nepārtikas spirtu,» atceras Šnepa kungs.
«Pastāv arī iespēja šos abus komponentus dažādās attiecībās jaukt. Piemēram, trīsdesmitajos gados Latvijas brīvvalstī tos, kas brauca ar tīru benzīnu, sodīja. Tolaik attiecībai bija jābūt puse uz pusi, un šādu degvielu sauca par latolu. Pats esmu izmēģinājis vai visas maisījuma benzīns plus spirts kombinācijas. Toreiz pētīju, kā mainās motora «uzvedība» dažādās āra temperatūrās. Varu droši apgalvot, ka problēmas ar iedarbināšanu neradās ne tad, ja ārā bija plus divdesmit, ne tad, ja mīnus divdesmit. Beigās paliku pie tā, ka divas trešdaļas neattīrītā deviņdesmit sešu procentu etilspirta jaucu ar vienu trešdaļu deviņdesmit trešās markas benzīna. Lietojot šādu kombināciju, gan bija jāķeras pie karburatora dozētājelementu pārregulēšanas – tā kā maisījumā ir lielāks spirta īpatsvars, bet tā siltumspēja, salīdzinot ar benzīnu, ir mazāka (sadegot noteikts daudzums spirta saražo mazāk siltuma, nekā benzīns – A.J.), palielinās arī patēriņš.»
Turpinot savu stāstījumu, Šnepa kungs pievēršas jau mūsdienām: «Pagājušogad mašīnas darbināšanai izmēģināju absolūtā spirta sajaukumu ar deviņdesmit piekto benzīnu. Arī šos komponentus var maisīt jebkurā attiecībā, taču būtiska ir viena nianse – ja spirta īpatsvars nepārsniedz desmit procentu, nav nepieciešams pārveidot automašīnas barošanas sistēmu – ne karburatoriem, ne tiešās iesmidzināšanas sistēmām. Turklāt, neskatoties uz spirta klātbūtni, arī patēriņš nepalielinās. Toties var tikt izmantota kāda pozitīva spirta īpašība: strauji iztvaikojot, tas no virsmas «paņem» siltumu, tādējādi motors no iekšpuses papildus tiek dzesēts.»
Varam ražot paši
Pieredzes bagātajam pasniedzējam ir arī savs viedoklis par absolūtā spirta (ko gan tīrā, gan jauktā veidā var izmantot kā biodegvielu) ražošanas iespējām mūsu valstī: «Pašlaik tas tiek ievests, jo pašiem ražot iznāktu dārgāk. Taču, ja pašu ražotam produktam noteiktu citu akcīzes nodokļa mehānismu, šo maksājumu nedaudz samazinot, pārdošanas cena nebūtu augstāka nekā importētajam spirtam,» uzskata docents. «Ieguvēji no tā būtu daudzi – rastos jaunas darba vietas, cilvēki varētu strādāt un pelnīt, zemniekiem būtu, kur realizēt graudus… Tā tomēr būtu attīstība. Spirta ražotāji aprēķinājuši, ka, iepērkot graudus par sešdesmit pieciem latiem tonnā, viena litra absolūtā spirta pašizmaksa būtu astoņpadsmit līdz divdesmit santīmu. Pārdošanas cena te būtu atkarīga no tā, kā valsts sadomātu to «apaudzēt» ar nodokļiem. Jautājums – vai valstij ir vēlēšanās šajā jomā kaut ko darīt?»
Meistars labsirdīgi pasmaida un tūlīt piebilst, ka piecu procentu absolūtā spirta īpatsvars benzīnā tā oktānskaitli palielina aptuveni par divi, tātad deviņdesmit piektās markas benzīnu šādi varētu pārvērst teju vai deviņdesmit astotajā.
Izmēģināta arī no vietējās izcelsmes produktiem ražota biodīzeļdegviela, īsta Latvijas prece. Jāpiebilst, ka jau tagad biodīzelis rūpnieciski top Naukšēnos, taču viss vēl ir tikai sākuma stadijā, un par produkta izplatīšanas ceļiem informācijas nav.
Šnepa kungs stāsta, ka biodīzeļa pamatā ir rapšu eļļa, ar ko vecāku modeļu dīzeļmotorus var darbināt bez jebkādas papildu apstrādes. Jaunajiem, modernajiem dzinējiem gan degvielas kanāli ir pārāk šauri, lai bākā pildītu tīru rapšu eļļu, tādēļ biodīzeļa tapšanas gaitā tā tiek ķīmiski apstrādāta ar spirtu.
«Vācijas zemnieki, kas audzē rapsi, smejas, ka pat pirktā dīzeļdegviela viņiem iznāk par velti,» turpina docents, «jo rapsim ir plašas izmantošanas iespējas – no trim tonnām rapša sēklu var iegūt tonnu eļļas un divas tonnas lopbarības raušu. Eļļu var pārdot, bet degvielu nopirkt par naudu, kas ietaupīta uz lopbarības rēķina.»
Dabai draudzīga degviela
Pozitīva attieksme pret biodegvielām ir arī RTU ķīmijas profesorei Emīlijai Gudriniecei: «Ņemsim par piemēru to pašu benzīna un spirta maisījumu – latolu. Tas sadeg pilnīgāk par benzīnu, jo satur skābekli. Līdz ar to mazāk piesārņojuma nokļūst vidē, mazāki ir arī CO2 izdalījumi, nav ne tvana gāzes, ne sēra. Nezināmu iemeslu dēļ netiek pieminēts tas, ka latolu var izmantot arī kā izejvielu biodīzeļa uz rapšu eļļas bāzes ražošanai. Francijā tā ir ļoti attīstīta, jo savulaik šai nozarei valsts maksāja dotācijas.
Biodīzeļdegviela arī ir krietni draudzīgāka pret vidi – ja tā nolīst zemē vai nokļūst ūdenī, dabai vispār nekāds kaitējums netiek nodarīts, jo trīs nedēļu laikā tā pilnībā sadalās. Turklāt, pēc mūsu aprēķiniem, tās pārdošanas cenai nevajadzētu būt augstākai par parastās dīzeļdegvielas cenu.»
