Viss noritēja, kā parasti. Bērni bija iestudējuši muzikālu Ziemassvētku ludziņu. Uzvedums gāja raiti, nevienam nekas nesajuka, un mazie aktieri izpelnījās skaļus aplausus.
Viss noritēja, kā parasti. Bērni bija iestudējuši muzikālu Ziemassvētku ludziņu. Uzvedums gāja raiti, nevienam nekas nesajuka, un mazie aktieri izpelnījās skaļus aplausus. Vecāki kārtējo reizi apbrīnoja skolotājas pacietību, organizējot trīsdesmit draiskuļus mērķtiecīgam darbam.
Trešklasnieki ar gavilēm sagaidīja Ziemassvētku vecīša parādīšanos, izrotaļājušies un nodancojušies slapjām mugurām un sārtiem vaigiem, bērni vēl skaļi un draudzīgi nodziedāja dziesmiņu, lai godam varētu saņemt saldumu paciņas.
Klasē ballīte turpinājās. Lielos tilpumos tika izdzerta veselīgā sula un ne tik vērtīgā kokakola, apēsti cepumu un pīrādziņu kalni. Tad skolotāja pieklusināja mūziku un paņēma rokās lielu kartona kasti. «To, kas šajā kastē ir iekšā, nezina neviens bērns. Arī man par to ir tikai nojausma. Tas ir Ziemassvētku sveiciens mums visiem no Daira vecmāmiņas,» viņa sacīja. Kastē bija trīsdesmit un viens adītu vilnas zeķu pāris – katram bērnam un arī skolotājai. Katrs pāris bija citāds: viens pelēcīgs kā aitiņas kažoks, cits ar košām svītriņām zeķes kātā. Tās pelēcīgākās, vīrišķīgākās dabūja puikas, meitenēm tika gan sarkanbalti, gan dzelteni un rozā svītrotas. Skanēja trīsdesmit «paldies». Dīvainā kārtā arī mammām kaklā sakāpa aizkustinājuma kamols.
Saņemot dāvanu, bērnu acis mirdzēja. Šķiet, šīs zeķes šoziem sildīs visvairāk.
