Pie durvīm atskan zvans… Bērnu sirdis satraukumā ietrīsas… Drošiem soļiem viņi dodas atvērt, cerot ieraudzīt brīnumu – Ziemassvētku vecīti.
«Pie durvīm atskan zvans… Bērnu sirdis satraukumā ietrīsas… Drošiem soļiem viņi dodas atvērt, cerot ieraudzīt brīnumu – Ziemassvētku vecīti. Cik gan liela ir vilšanās, kad gaidītā ciemiņa vietā viņi redz tikai lielu dāvanu maisu un pēdas sniegā. Lai arī bērni tolaik jau vairs nebija nekādi mazie, viņi no bēdām pat dāvaniņas neatvēra. Tad es arī sapratu, ka svarīgākais viņiem ir Ziemassvētku brīnums – ar pēdām sniegā vien ir par maz,» stāsta Rita Barona, kas nu jau 15 gadu kopā ar saviem draugiem šajā laikā cenšas sagādāt īstus svētkus lieliem un maziem.
Citādā Sniegbaltīte
Kādas ir jūsu bērnības atmiņas par Ziemassvētkiem? Salatētis, Sniegbaltīte, rūķi, eglīte un dāvanas.. Tā, šķiet, varētu teikt lielais vairums cilvēku. R.Barona atzīst, ka bez Ziemassvētku vecīša (Salatēta) nu nekādi neiztikt, bet izrādās, ka Sniegbaltīte nemaz nav obligāts elements: «Nu jau vairākus gadus Ziemassvētkos es kopā ar saviem draugiem (Aldi Baronu, labāko Ziemassvētku vecīti, un reizē arī kādu ne tik pozitīvu tēlu, Haraldu Švītiņu, muzikantu un aktieri, kā arī Dainu Užuli, aktrisi) veidoju svētku programmu bērniem, un mēs dodamies ciemos pie mūsu pilsētas, rajona un arī kaimiņu pilsētu jaunās paaudzes. Katru gadu Ziemassvētku vecīša ierašanās tiek rūpīgi izplānota, un nekad nekas neatkārtojas.»
Rita pati ir gan scenārija autore, gan režisore, gan aktrise un menedžere vienā personā. «Idejas jau agrāk vai vēlāk piedzimst. Mans uzdevums ir izdomāt, ar ko kopā Ziemassvētku vecītis varētu būt ieradies pie bērniem. Dažreiz sākotnējās domas šķiet pat nereālas, piemēram, Buratīno. Kā savienot šo tēlu ar Ziemassvētkiem? Doma pamazām attīstās, tēli savijas, un rezultāts ir labs – par to liecina bērnu mirdzošās actiņas,» stāsta Rita.
Viņa atzīst, ka nekad nav varējusi iejusties Sniegbaltītes lomā: «Es sevi neredzu šajā tēlā. Neredzu, un viss. Tāpēc vēl nekad savā dzīvē neesmu bijusi Sniegbaltīte, bet viss pārējais gan – Pelīte Pīkstīte, Ziemassvētku Vista, Feja, Sniega Māte, Rūķīte Sirsniņa, Buratīno, Laimiņa, Mazā Raganiņa, Brīnumpasakas namiņa saimniece, Trollītis Mumins, Sniega Karaliene un pat Vasariņa. Iedomājieties, Salatētis pie bērniem ierodas kopā ar Vasariņu!»
Rita gan atzīst, ka pašai labāk patīk iemiesoties kādā atraktīvā tēlā: «Man gribas būt kustīgai, ņiprai un draiskoties kopā ar bērniem, bet izrādās, ka mazajiem domas dažreiz ir pavisam citādas. Reiz es biju ietērpta ļoti skaistā kleitā, izgāju zālē un smaidīju – nekādu lielo izdarību vai jautrības, bet meitenes vecākiem čukstējušas, ka tik skaistus svētkus vēl nav piedzīvojušas. Viņām vienkārši patika mans tērps, smaids un labestība, ko es izstaroju.»
Bērni mīl visu labo
Daudzu gadu laikā Rita kopā ar savu «Salaveča brigādi» viesojusies pie dažādiem bērniem, bet, lai kur tas arī būtu, atziņa ir viena – bērni mīl visu labo. «Jāpiebilst, ka Haralds Švītiņš un Daina Užule ir pedagogi, tāpēc mēs vienmēr savās Ziemassvētku programmās cenšamies ieaust arī kādu audzinošu momentu. Nu, piemēram, bija reiz mums tāda Vārna, kas nemitīgi darīja visiem pāri. Tikšanās beigās bērnus aicinājām Vārnai piedot viņas nerātnības, taču tas nelīdzēja – viņi uzskatīja, ka Vārna to nav pelnījusi. Tikai pēc tam, kad apgalvojām, ka bez mūsu piedošanas Vārna nespēs mainīties uz labo pusi, to izdevās izvilināt. Reiz bija pat vēl trakāks atgadījums – Muļķu zemē Lapsa vēlējās atņemt Buratīno zelta naudu. Tajā brīdī kāds zēns iesaucās: es tūlīt izsaukšu policiju, un viņi to Lapsu noķers. Bērni ļoti dzīvi iejūtas lomās – viņi ir aktieri kopā ar mums, viņi tic vai varbūt grib noticēt. Kādā Ziemassvētku pasākumā tinām neredzamo kamoliņu, kurā savijās visas labās lietiņas. Kamoliņš ritēja no rokas rokā, bet tas bija neredzams. Tomēr neviens neapšaubīja tā esamību – visi tik uzmanīgi turēja mazās rociņas un teica vēlējumus. Tā ir izjūta, kas jāizbauda katram pašam. Mēs kā aktieri šajos brīžos atdodam sevi visu – esam daļiņa no tā brīnuma.»
Iecienītas «vecas» rotaļas
Pirms tikt līdz pantiņu skaitīšanai un Ziemassvētku vecīša dāvanu maisam, parasti tiek izspēlētas arī dažādas rotaļas. Rita pēc savas pieredzes spriež, ka viss labais ir sens aizmirsts vecais: «Man kā režisorei šķiet drausmīgi katru gadu iet vienās un tajās pašās rotaļās, tāpēc cenšos atrast ko jaunu, bet ne vienmēr tas vainagojas panākumiem. Ziemassvētku pasākums – tie ir svētki bērniem. Viņiem patīk, ja ir iespēja uzreiz visā aktīvi iesaistīties, bet jaunu rotaļu apgūšana prasa laiku, un mazajiem tas šķiet par garlaicīgu. Es nespēju vien nobrīnīties, kā viņi mīl putniņdeju, ārprāts, bet tā šķiet tikai man. Kad sapratu, ka kaut ko mainīt ir bezjēdzīgi, sāku meklēt vecajām rotaļām jaunus ietērpus, un tas iedarbojās. Tā mēs ar bērniem joprojām dejojam putniņdeju.»
Patiesums un mīļums
Rita stāsta, ka 15 gadu laikā «Salaveču brigādei» jau ir patstāvīgi klienti: «Ir kolektīvi, kas mūs pie saviem bērniem aicina ik gadu. Un tad es sev jautāju – kāpēc? Ar ko mēs bērnus pievelkam? Atceros, kad vēl strādāju «Lauktehnikas» kultūras namā, uz eglēm tika aicināti dažādi mākslinieki no galvaspilsētas. Viņi atbrauca, uzkāpa uz skatuves, izdarīja savu darbu un aizbrauca – bērniem liela gandarījuma nebija. Sapratu, ka trūkst personīgās attieksmes, tolaik tas bija konveijers. Tagad diezin vai tas ietu cauri – jaunā paaudze kļuvusi prasīgāka. Mēs ļoti augstu vērtējam tiešo saskari ar bērnu. Liels pūlis, visapkārt kņada, bet viens puika noklīdis maliņā, mēs noteikti pieiesim pie viņa un, īpaši neuzbāžoties, iesaistīsim atrakcijā. Katram ir svarīgi izjust, ka viņš ir pamanīts un novērtēts. Arī Ziemassvētku vecītis mums ir īpašs – viņš atceras, kādu pantiņu bērns skaitījis pērn, par cik centimetriem viņš pastiepies augumā, pamana, ka auss ļipiņā nav parādījies auskars. Šādas personīgas lietiņas jebkuram šķistu mīļas.»
Post scriptum
Uz jautājumu, vai Rita Barona pati tic Ziemassvētku brīnumam, viņa atbild: «Ja es neticētu, tad neko tādu nedarītu. Tikai cilvēks, kas tic, spēj ieviest ticību arī citos.»
