Ziemassvētki, šķiet, ir tā īstā reize aizvadītā gada novērtēšanai un ne tikai materiālo veikumu, bet arī garīgās dzīves intensitātes ziņā.
Ziemassvētki, šķiet, ir tā īstā reize aizvadītā gada novērtēšanai un ne tikai materiālo veikumu, bet arī garīgās dzīves intensitātes ziņā. Skaidrs, ka šajā materiālisma un sekularizācijas laikmetā garīgās un reliģiskās aktivitātes ir zināms izaicinājums aktuālajai Latvijas vērtīborientācijai, kurā dominē vienkāršā vajadzība pēc iztikas līdzekļiem un viss, kas saistīts ar to pelnīšanu. Taču dzīvei jēgu piešķir ne tikai tas, un par nemateriālo dzīves pusi sarunā ar Modri Sprudzānu stāsta mācītājs, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Juris Cālītis.
Ko jums nozīmē Ziemassvētki, kuru svinēšanas tradīcijas ir sekularizējušās? Faktiski šie svētki ir pārvērsti par vienu lielu tirgu, kura burzmā pazūd patiesā Ziemassvētku būtība.
Cilvēkiem ir tendence no visām lietām, it īpaši no svarīgām, izveidot tirgu. Tas nav nekas peļams. Protams, mūs visus tracina pārdevēju alkatība – viņi izmanto svētkus nevis, lai iepriecinātu, bet, lai pārdotu savu produkciju. No vienas puses, to varētu saukt par profanizāciju, bet no otras puses, šī izpušķošana un dažādu izdarību, pasākumu organizēšana šajā laikā ir veids, kā cilvēki var «sagremot» ļoti dziļas un svarīgas lietas. Un tieši tādēļ šie svētki ir veiksmīgi, un tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc ir gaismas, ir dekorācijas, ir piparkūkas, ir apsveikumu kartiņas, dažādi ēdieni un dziesmas, apciemojumi un dāvanas. Tas liecina, ka te notiek kaut kas ļoti svarīgs.
Kā uz Ziemassvētku fona izskatās pašreizējā Latvijas reliģiskā situācija, kurā ir trīs lielākās tradicionālās konfesijas, kā arī liels jauno konfesiju atzars, kas ir vairumā gadījumu orientēts uz kristietību, taču šo konfesiju teoloģiskā dogmatika sabiedrības lielākajai daļai ir neskaidra? Vai arī Latvijā sāk veidoties Rietumeiropā tik ierastā ticība bez piederības kādai noteiktai konfesijai, un dažās Rietumeiropas valstīs šādu ticīgo esot līdz pat 50%?
Pirmkārt, mums jāatceras, ka Latvijā konfesijas, kas ir ārpus tradicionālajām, vēl ir proporcionāli mazas. Es nerunāju pat par 2% no visu ticīgo skaita. Pat ar šo skaitli mēs pārspīlētu viņu skaitu, bet ne lomu. Un loma ir kaut kas cits nekā skaits. Ko pierāda šie reliģiskie grupējumi? Tajos ir viena dominante – kristīgās ticības saturs jau nav kaut kāda pamatideja, mācība vai teorija. Tā ir dzīvota dzīve, tā ir prakse, kuru šīs teorijas cenšas kaut kādā veidā formulēt un skaidrot. Man jāteic, ka Eiropā un arī Latvijā šīs lielās konfesijas ir zaudējušas savu virzienu viena vienkārša iemesla dēļ – kaut kādā veidā cilvēki domā, ka baznīca ir liels veselums, kas sastāv no mazām neskaitāmām daļiņām, vai ka baznīca ir centralizēta un tās centrā ir lielākās autoritātes un vadītāji vai pat mācītāji. Kristīgā baznīca savā būtībā ir saskatāma kopībā, ko izveido vismazākās vienības. Mums parasti tās ir draudzes, bet ir arī vienības, kas ir mazākas par tām. Tas ir tāpēc, ka tieši šajās kopienās veidojam sadzīvi tā, lai mēs varētu savu ticību izdzīvot, rādīt, izkopt un attīstīt un, laikam ejot uz priekšu, arī pārmantot. Jo ticība jau nav acumirkļa lieta. Tas ir pārmantojums, kurā mūsu ierastais pamazām tiek strukturēts citādi. Lielās draudzes un konfesijas ir pārāk nodarbinātas ar lielajām struktūrām, ar idejiskām un administratīvām formām. Tajā pašā laikā tās aizmirst, ka ir ļoti svarīgi, kādas ir cilvēku attiecības šajā vismazākajā vienībā. Savukārt šīs jaunās grupas – visas bez izņēmumiem – dod saviem līdzgaitniekiem intīmu pārdzīvojumu kopienā, kur cilvēks pazīst cilvēku un jūtas piesaistīts un viņa līdzdalība tiek novērtēta. Un tāpēc man kā lielas konfesijas – luterāņu – mācītājam ir jāmācās. Un kā luterāņu draudzes mācītājs es par to ļoti domāju – man ir jāveido vide, kurā cilvēki nevis vienkārši nāk uz dievkalpojumu, bet gan viens otru pazīst, viens par otru rūpējas kā sirsnīgs cilvēks par sirsnīgu cilvēku. Tur veidojas ticība. Tāpēc arī šīs jaunās grupas ir ļoti veiksmīgas, jo cilvēki ir vientuļi, viņi ir izolēti un apjukuši, un šīs grupas dod piederību, draudzību un it kā orientierus dzīvē.
Šai situācijai gan ir arī vēl viens skaidrojums. Piemēram, Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes vadītājs Ringolds Balodis domā, šī situācija ir salīdzināma ar brīvā tirgus situāciju, kurā jaunās konfesijas iegūst aizvien lielāku popularitāti, lietojot 20. gadsimta beigu modernākos menedžmenta principus.
Visu cieņu un godu Baloža kungam, taču, ja tas būtu tik vienkārši izskaidrojams, mēs varētu radīt visādas grupas, kas darbotos ar modernā menedžmenta principiem modernā vidē. Ja mēs paskatāmies dziļāk šo grupu struktūru, tad saprotams, ka tas nav menedžmenta jautājums. Drīzāk pretēji. Tas, protams, nenozīmē, ka no Amerikas nenāk ļoti rūdīti sadzīves struktūru veidotāji, kas prot sakārtot draudzes dzīvi un finanses – es to nenoliedzu. Attiecinot brīvā tirgus principus uz veļas pulvera un zobu pastas pārdošanu, tāpat arī uz reliģiju – taču tas vēl nenozīmē, ka tāpēc viens vai otrs produkts būtu labāks. Es domāju, ka arī reliģijā mēs varam atšķirt menedžmentu un tirgus veiksmi no tās iekšējās vajadzības, kāpēc cilvēki ne tikai tiek pieaicināti pirmajā piegājienā, bet arī turpina darbību šajās reliģiskajās organizācijās. Nereti tas ir pat saistīts ar ievērojamiem finansiālajiem ieguldījumiem. Kristīgās namturības principi tur tiek ieviesti ļoti skaidri, un cilvēki šajās organizācijās piedalās ne tikai ar savu laiku, bet arī ar finansēm. Un tas vien jau ir rādītājs tam, ka cilvēki šajās grupās iegūst kaut ko tādu, kas viņiem šķiet ļoti vērtīgs.
Eiropas Savienības Informācijas centra nesen rīkotajā diskusijā izskanēja atziņa, ka viens no iemesliem, kamdēļ Rietumeiropas baznīcas kļūst aizvien tukšākas, ir tas, ka steidzīgajā 21. gadsimtā cilvēkam reliģija nepieciešama apmēram tāpat kā kokakola – ātri atvērt, izdzert, izmest un iet tālāk darīt savas lietas.
Salīdzinājums ar kokakolu norāda uz patēriņu, bet reliģija jau nav patēriņš. Tā ir zināma strukturētība un dzīvesveids, ko cilvēks nevar tā vienkārši mantot. Eiropā mēs diemžēl esam pārpratuši dažus būtiskus kristīgās ticības elementus. Eiropā un arī Latvijā, kā jau minēju, valda uzskats, ka kristīgā ticība ir kaut kāda ideja. Es domāju tā, tu domā tā, bet kristietība nav saistīta ar to, kā tu domā. Tā ir saistīta ar to, kā tu tagad dari un ko tu dari. Eiropā luterāņi un arī katoļi šīs lietas ir nostādījuši tā, ka tā ir informācija vai mācības. Arī šeit, Teoloģijas fakultātē, kurai es esmu dekāns, ir jāiet mācīties kristīgo ticību. Es nenoliedzu – mācīšanās ir svarīga lieta, taču tā vienmēr ir sekundāra, ne primāra. Mēs nestāvam frontē. Mēs stāvam aizmugurē un skatāmies, kas notiek frontē, un drusku varbūt dodam mājienus, kā virzās šī kustība un cīņa dzīvē. Eiropas baznīcas tamdēļ arī ir iztukšotas – apgaismības laikmetā pēdējos divos gadsimtos esam zaudējuši kaut ko būtisku savā ticībā. Agrāk tā tas nebija. Vienīgais, kas tur mūs pie veselības, ir tas, ka neatņemama kristīgās ticības daļa ir sakramenti. Tos nevar izskaidrot – tu vai nu piedalies, vai arī nepiedalies, iesaisties vai neiesaisties. Maize un vīns – lai arī kādi ir vārdi, kurus mēs sakām, – jautājums ir vienkāršs: vai tu ņem šo maizi un vīnu, ar ko tu pamazām sevī uzņemsi visu to, kas aiz šīs maizes un vīna stāv – mācību par Jēzu un viņa dzīvi uztversi kā piemēru savai.
Kā jūs atbildētu apgalvojumiem, ka kristiešu pasaulē ir lielas grūtības ar toleranci pret citām reliģijām, kultūrām un viedokļiem?
Tolerances jautājums būtu jāsadala divos aspektos. Pirmkārt, ja tu savā garā neesi tolerants, tad tev ir kāda vājība un nepilnība iekšienē. Tu esi bailīgs, nenovīdīgs, naida pilns – vienkārši «šaurs» cilvēks. Ja tava iekšējā pasaule ir netoleranta, tu kā cilvēks savā garā esi netolerants. Bet ir arī otrs tolerances aspekts – uzskats, ka viss, kas tiek pieteikts, mācīts un apgalvots, ir vienlīdz patiess, svarīgs un pieņemams. Es domāju, šajā jomā būtu ļoti savādi, ja mēs būtu toleranti. Protams, katram ir tiesības domāt, bet, ja man nav iekšējas pārliecības par patiesību, saskaņā ar kuru es dzīvoju un kuru es kā mācītājs vēstu, tad kāda tur var būt tolerance. Tas tomēr nenozīmē, ka es kaut kādā veidā esmu nepacietīgs vai neiecietīgs pret cilvēkiem, kas nedomā tā, kā es. Tā vienkārši kristietis nedrīkst uzvesties! Šis tolerances līmenis ir saistīts ar to, ka esmu pārliecināts par savu paļāvību un uzticēšanos Kristum.
