Ja pēkšņi Jelgavā vai tās apkārtnē cilvēkiem draudētu briesmas, tad patlaban pirmie, kas dažu sekunžu laikā var sapulcēt vairāk nekā simt vīru, vislielāko organizēto, bruņoto spēku mūsu reģionā, ir Sardzes pulka Jelgavas atsevišķais bataljons.
Ja pēkšņi Jelgavā vai tās apkārtnē cilvēkiem draudētu briesmas, tad patlaban pirmie, kas dažu sekunžu laikā var sapulcēt vairāk nekā simt vīru, vislielāko organizēto, bruņoto spēku mūsu reģionā, ir Sardzes pulka Jelgavas atsevišķais bataljons.
Kā vienības puiši paši par sevi saka – armija. Vispār Sardzes pulks ir radīts drūmam, skarbam uzdevumam – ieslodzījuma vietu apsardzei. Mūsu bataljona pārziņā ir abi Jelgavas cietumi. Pirmais – Pārlielupē, kur «sēž» mazāk bīstami likumu pārkāpēji, bet otrais – tepat blakus bataljona mītnei Palīdzības ielā. Tur dzīvo arī tādi noziedznieki, kuriem piespriests mūža ieslodzījums. Te jāpiebilst, ka ir ieslodzījuma vietu iekšējā un ārējā apsardze. Iekšējo, atrodoties tiešā kontaktā ar soda izcietējiem, veic profesionāli uzraugi. Viņi seko, lai ieslodzītie ievērotu noteikto kārtību, darbotos atbilstošās slēdzenes, signālsistēmas. Taču ieroču šiem uzraugiem nav. Tos ienest ieslodzījuma vietu teritorijā ir stingri noliegts. Vīri ar triecienšautenēm atrodas sardzes torņos tā sauktajā ārējā perimetrā. Tieši šo uzdevumu veic deviņpadsmit, divdesmit un drusku vairāk gadu veci puiši, kas pilda likumā noteikto obligāto valsts dienestu.
Tautas dziesmā teikts, ka bāliņš, karā iedams, «no akmeņa sirdi ņēma». Un tas jau nav tikai sendienās. Kaut vai apsargājot tos pašus cietumniekus, tev ir kuru katru brīdi jābūt gatavam likuma vārdā uz cilvēku šaut, iespējams, nogalināt. Un turpat blakus, attiecībās ar saviem dienesta kolēģiem, draugiem, galu galā ar meitenēm, kas vakarā pienākušas parunāties pie bataljona sētas, tev ir jābūt saprotošam, draudzīgam, iejūtīgam, kristīgam, mīļam…
Par to, kā bataljonā rit dzīve, kā tiks svinēti Ziemassvētki, lūdzu uz sarunu vairākus puišus.
Kas jums kā karavīriem ir bijis visgrūtākais?
Raimonds no Bauskas: «Disciplīna. Tas, ka visur atļauja jāprasa.»
Vitālijs no Salaspils, pabeidzis vienu kursu Rīgas Katoļu garīgajā seminārā: «Patlaban valsts vadībā diskutē, vai ieslodzīto sargāšana obligātā dienesta puišiem ir psiholoģiski pieņemama vai ne. Man postenī ir tāda izjūta, kas es stāvu uz valsts robežas, atbildu par valsts stabilitāti.»
Kā jums ar bēdīgi slavenajām ārpusreglamenta attiecībām?
Visi korī: «Nav.»
Arī bataljona virsnieki cenšas sekot, lai nekas tāds nebūtu. Pēc traģiskā gadījuma, kad no sitieniem jaunkareivju «pārbaudē» Nacionālo bruņoto spēku speciālu uzdevumu vienībā gāja bojā puisis no Kalnciema, mums visā pulkā ir noteikts, ka katram karavīram reizi nedēļā, izģērbjoties plikam, ir jāiziet mediķa apskate attiecībā uz sitienu pēdām.
Vai dienestā pavadītais laiks jums ir gājis labumā?
Kaspars no Rīgas, vēlas studēt arhitektūru: «Dienestā iet nebiju plānojis. Man neveicās ar iestājeksāmeniem augstskolā. Biju izbraucis uz ārzemēm, nokavēju pārbaudījumu sākumu. Būs jāmēģina augstskolā stāties pēc dienesta, bet – vai es to, ko zināju, atcerēšos? Mājās pārnākot, lielā mērā iepriekšējā dzīve būs jāsāk no sākuma.»
Vitālijs no Salaspils: «Mana draudzene nesen aizbrauca uz Beļģiju pastrādāt bērnudārzā. Tur viņai jautāja, kur ir tavs draugs, kad viņš tevi precēs. Tad draudzene paskaidroja, ka esmu Latvijas armijā. Tie beļģi brīnījušies, teikuši, ka parasti jau no armijas cenšas izvairīties. Draudzene tad viņiem stāstījusi, ka es esmu mainījies. Līdz dienestam daudz filosofējis gan par šo, gan to, bet tagad kļuvis noteiktāks, ar stiprāku gribu.»
Kāda jums izskatās Jelgava?
Dainis no Saldus: «Saldus nav tālu, bet, lai cik tas dīvaini nebūtu, Jelgavā iepriekš nebiju bijis ne reizes. Pirmais iespaids – diezgan skaista pilsēta.»
Aldis no Grobiņas: «Skaista. Liepāja gan skaistāka.»
Kaspars: «Mīļākās vietas mums te daudziem ir parki. Bāros, krogos un naktsklubos nedrīkstam iet. Atliek pasēdēt uz soliņa parkā.»
Vitālijs no Salaspils: «Vispār gribas aiziet līdz pilij, bet līdz šim pietrūcis laika to izdarīt. Es nesen atklāju, ka Jelgavā ir mācījušies Latvijas prezidenti Čakste, Kviesis, Lietuvas prezidents Smetona. Vispār domāju uz muzeju aizvest savu vadu.»
Te gan jāpiebilst, ka bataljona puišiem jau vairāk nekā desmit iesaukumu Jelgavā ir vismaz kaut cik zināms Ādolfa Alunāna teātris. Par to, ka karavīriem ir brīva ieeja uz visām teātra izrādēm, bataljona komandieris pulkvežleitnants Oļegs Smišļajevs un štāba priekšnieks kapteinis Austris Vēveris ir ļoti pateicīgi teātra vadītājiem Lūcijai Ņefedovai un Arvīdam Matisonam. Pozitīvi ievirzījusies sadarbība arī ar pilsētas Domi. Drīz pēc stāšanās amatā bataljonu ir apmeklējis arī Andris Rāviņš.
Kā būs ar Ziemassvētkiem?
Guntars no Ventspils: «Mums būs mēmais šovs. Jau var apskatīt mūsu vadu sienas avīzes ar zīmējumiem un karikatūrām par Ziemassvētku tematu.»
Džeims no Rojas: «Katrā vadā kaut kas notiks, lai pārāk nesadomātos par mājām, nesēdētu pa kazarmu stūriem un neskumtu.»
Vasīlijs no Saldus: «Neko daudz jau mēs svinēt nevaram. Svētkos karavīriem taču ir paaugstināta kaujas gatavība. Svētki mums būs te,» puisis pielika roku kreisajā pusē pie zaļraibā formas tērpa jakas.
