Ar sniegputeni, vēju un neizbraucamām ielām pienāca 21. decembra vakars, kad Jelgavas kultūras namā notika horeogrāfiskā uzveduma «Smaragda pilsētas burvis» pirmizrāde.
V.Pūce «Smaragda pilsētas burvis»
P.Brūvera dziesmu teksti
Horeogrāfe Lilita Jansone
Deju kolektīvs «Vēja zirdziņš»
Pasaku stāsta Artūrs Skrastiņš
Ar sniegputeni, vēju un neizbraucamām ielām pienāca 21. decembra vakars, kad Jelgavas kultūras namā notika horeogrāfiskā uzveduma «Smaragda pilsētas burvis» pirmizrāde. Un, liekas, patiešām kāds burvis tieši tovakar bija piestrādājis, lai cilvēki noslēptos savos mitekļos un nedotos ārā pretī šai dabas stihijai… Taču, cik patīkami, ka kultūras nama zāle bija gandrīz vai pārpildīta, jo deju kolektīvs «Vēja zirdziņš» bija sagatavojis ne tikai skaistu Ziemassvētku dāvanu visu vecumu skatītājiem, bet arī pierādījis, ka pāris cilvēku fanātiska darba mīlestība un drosme arī ar samērā neciliem finansiāliem līdzekļiem spēj radīt brīnumu. Nākamā gada pavasarī deju kolektīvs «Vēja zirdziņš» svinēs savas pastāvēšanas 10 gadu jubileju, un tas nav ne ļoti daudz, ne ļoti maz, taču tas ir – labais un cerīgais pusaudžu vecuma iesākums, kas nāk ar lielām pretenzijām pret dzīvi, ar cerībām un augstiem mērķiem, un apbrīnojamu prasmi. Un, pirmkārt, jau nekas nevarētu tapt, ja kolektīva vadītājai un dibinātājai Aldai Skrastiņai dzīve nebūtu sinonīms vārdam «deja». Kopā ar tuvāko palīdzi un otro vadītāju Liānu Krūmiņu ir padarīts milzīgs darbs, veikts gandrīz neiespējamais – 210 (!) dažāda vecuma bērnu un jauniešu ( vecumā no 2,5 līdz 19) piedalās vienā uzvedumā, kur apbrīnojami veiksmīgi katrai vecuma grupai atrasta tās īstākā un dejiski veiksmīgākā izteiksme. Bet nu par pašu uzvedumu.
Intervijā ar komponistu Valtu Pūci jau nedaudz atskatījāmies uz laiku, kad tapa mūzika kādreiz iecerētajai, bet joprojām neiestudētajai teātra izrādei «Smaragda pilsētas burvis». Atļaušos tikai atgādināt, ka 11 muzikālie numuri ar dzejnieka Pētera Brūvera tekstu iesākumā nebūt nebija domāti kā izdejojami pasakas tēli, tāpēc arī tik saprotami ir V.Pūces vārdi pēc pirmizrādes: «Patiesībā tas bija negaidīts, patīkams pārsteigums uz pašiem Ziemassvētkiem. Kad braucu šurp, domāju, ka te būs tāds «mazītiņš kaktu pasākumiņš», tāds šaubīgs gadījums, jo vienkārši paņemt dziesmas un taisīt deju uzvedumu – tas ir tā «visu pievilkt aiz matiem»… Bet, kad es redzu, ka nāk ārā desmitiem, simtiem bērnu, ka viņi visi tur izbirst ārā no aizkulisēm… Ļoti patika uzveduma koncepcija, manuprāt, uzvedums ārkārtīgi veiksmīgs, laba garuma un arī stāstījums pa vidu ir pietiekami intensīvs, lai neapstādinātu uzveduma dinamiku. Viss aiziet vienā elpas vilcienā. Un vēl mani fascinēja, ka var par relatīvi mazu naudu uztaisīt kaut ko tik atraktīvu un interesantu. Tagad jau visi nolaiduši rokas, sak, nav naudas, nevar dabūt… Un te pēkšņi redzu kaut ko tādu – kā vecos labos laikos par «pieci rubļi» uztaisītu brīnišķīgu uzvedumu… Tas mani vienkārši fascinēja! Tātad var – ja grib un ja ir ko teikt!» Tas no komponista Valta Pūces puses, taču uzvedums nevar tapt, ja nenotiek vairākas radošu cilvēku satikšanās, un ne tikai sadzīviski fiziskā izpratnē, bet arī garīgi radoša tikšanās. Uzveduma horeogrāfe Lilita Jansone pusgada garumā ir mērojusi ceļu no savām mājām Līgatnē uz Jelgavu, lai ne tikai satiktos ar pasakas tēliem V.Pūces mūzikā, bet arī, lai šos tēlus atdzīvinātu, padarītu krāsainus un «ieaustu» vienotā dejas audumā. Pēc profesijas – mūzikas skolotāja, kurai ir savi dažāda vecuma deju kolektīvi gan Nītaures skolā, gan Mores pagastā, ar Jelgavas «zirdziņiem» strādā ne pirmo reizi. Gandrīz pirms gada «Vēja zirdziņa» vadītājas Lilitas veidoto horeogrāfiju ieraudzīja Valmierā jaunrades deju konkursā, un nolēma, ka arī jelgavnieki jau sen ir kaut ko labu pelnījuši… Tā radās gan Rīgas astoņsimtgades bērnu koncerta horeogrāfiskā programma, gan šis deju lieluzvedums. Un vēlreiz V.Pūce: «Ļoti veiksmīga horeogrāfija. Tāda īpatnēja. Te ir liels kolektīvs, un katram vecumam ir atrasts tas atbilstošākais skaņdarbs un tēli. Šeit viss ļoti veiksmīgi «sasienas» kopā. Tā ir veiksme. Ļoti labi horeogrāfiski un režijas atradumi.» Un nav iemesla nepievienoties mūzikas autora vārdiem, jo siltumu, labestību un gaišumu, kas pirmizrādes vakarā plūda no skatuves zālē, vārdos izteikt nav iespējams. Pat pēc sižeta ļaunā un atriebības kārā Ragana, kuru dejoja pati kolektīva vadītāja Alda Skrastiņa, šajā vakarā spēja uzburt vien saulaini smaidīgas noskaņas…
Laikā, kad dabā valda tumšākais gada brīdis, kad drudžainā iepirkšanās steigā un darbu nebeidzamībā mēs paguruši aizmirstam pacelt acis uz otru, «Vēja zirdziņš» mums dāvina veselu klēpi prieka. Un liekas, ka tā ir vislielākā vērtība, ko viens cilvēks otram var dāvināt. Pasaulē pazīstamais brīnumu pilnais stāsts par mazo meiteni Ellu (oriģinālā – Dorotiju), kurai jāpārvar neskaitāmas grūtības, lai no teiksmainās Smaragda pilsētas atkal nokļūtu mājās, ir kļuvis dzīvs un ieraugāms tieši šeit un tagad. Un gan lielam, gan mazam uz brīdi jāapstājas un jāpadomā par to, kas ir laime un kā pie tās nokļūt.
V.Pūce ir pavicinājis savu burvju otu un radījis 11 kontrastainu, labestīgi atbrīvotu noskaņu glezniņu, kas pat pasakas dramatiskākajās vietās saglabā apbrīnojamu optimismu un lādzīgumu. Dabas dotā spilgti teatrālā izjūtā radītas precīzi raksturojošas galveno varoņu skaniskās partijas – Ella, kas ar brīnumzvaniņu šķindoņu drosmīgi dodas ceļojumā pa Dzelteno ceļu, Putnu biedēklis, kas piesaka sevi ar humora pilnām skārda «fanfarām», Dzelzs malkas cirtēja romantizētās mūzikas atmiņu vīzijas un Bailīgā Lauvas viltīgi lavierējošā «astes drebēšanas» dziesmiņa. Tikpat krāsaini un talantīgi L.Jansone radījusi arī dejas. Daudzšķautņainā dejas varavīksnē sagriežas visi Labā burvja Gudvina zemes iemītnieki – gan mazas princeses ar spožiem zelta kronīšiem, gan lauvēni un dīvaini vīreļi, kas pūš ziepju burbuļus, gan iedomīgi un cēli pāvi un, pilnīgi neticami, – pat eņģeļi! Vismazākie dejotāji (gluži kā septiņdesmit (!) mazi sprīdīši) koši dzeltenos svārciņos un biksēs aizkustinoši nolikti pie Dzeltenā ceļa «bruģēšanas», pa kuru pasaulē dodas Renātes Apses atveidotā Ella. Ārkārtīgi plastiskā, ar balerīnas grāciju un organisku skatuves izjūtu apveltītā galvenā varone ir īsts horeogrāfisks atradums. Mazajiem «Vēja zirdziņa» dejotājiem par «palīgiem» pielikti arī viņu vecāki no deju kolektīva «Lielupe». Vientiesīgo Putnu biedēkli, kas vēlas iegūt smadzenes, dejo Normunds Sebris, pusnokaltušo, vientuļo un veco Koku – Guntis Kupčs, atmiņās slīgstošo Dzelzs malkas cirtēju – Dainis Laganovskis, bet mazdūšīgo Lauvu – Ilgvars Pauniņš. Jā, un, kā jau iepriekš minēju, ļaunāko no ļaunākajām Raganām – Alda Skrastiņa. Uzvedumam ir īpatni pievelkoša burvība – to gribas noskatīties atkārtoti: kā maģiskā miega indes vilinājumā šūpojas asinssarkans Magoņu lauks, kā Lauva rotaļājas mazo zaķīšu pulkā un kā nelieli, ļoti drosmīgi un aprobežoti, «cietpauraini» karavīri sarkanās zeķītēs un sarkanām bļodiņām galvās ir gatavi Raganas dēļ «karot ar jebko – pret jebko»… Kā īpaša veiksme jāatzīmē trāpīgie dejotāju tērpi. Nav jābūt rūdītam matemātiķim, lai saprastu, ka apģērbt 210 dejotāju (vismaz ar vienu apģērba gabalu) prasa ne tikai lielu fizisku darbu un fantāziju, bet arī ievērojamus līdzekļus. Tāpēc jo uzteicamāka ir kolektīva vadītāju spēja ne tikai izveidot kaut ko no jauna, bet arī prasmīgi pielāgot jau esošos tērpus, papildinot tos ar dažādām asprātīgām detaļām. Deju uzveduma skatuvi iekārtojis Mārtiņš Vilkārsis, radot telpu, kas viegli transformējas un pakļaujas gaismēnu rotaļām. Lai arī skaidrs, ka uzvedumā izmantoti pilnīgi visi kultūras nama rīcībā esošie nožēlojami trūcīgie prožektori, ka scenogrāfs un gaismu operators ir izdarījuši vairāk, nekā iespējams, es tomēr nebeidzu cerēt, ka «Vēja zirdziņa» pavasara jubilejas koncertā atradīsies kāds labdarīgs onkulis, kas finansiāli ļaus atmirdzēt «Smaragda pilsētai» tās īstajā gaismu spožumā.
Burvji bur un bur – uzbur puteni, uzbur ziemu, uzbur pasaku… Cik labi, ka mums apkārt ir tādi burvji!
