Mēdz teikt, ka par aizgājējiem neko sliktu nerunā. To pašu varētu sacīt arī par nu jau gandrīz aizvadīto 2001. gadu, kas nenoliedzami bijis spraigiem notikumiem bagāts.
Mēdz teikt, ka par aizgājējiem neko sliktu nerunā. To pašu varētu sacīt arī par nu jau gandrīz aizvadīto 2001. gadu, kas nenoliedzami bijis spraigiem notikumiem bagāts. Interesanti, ka īpaši aktīvas izrādījušās gada beigas – beidzot pielikts punkts Bankas «Baltija» lietai, kas pēdējā laikā sāka izvērsties par latvju tiesu varas kauna traipu, pēc daudziem paziņojumiem apvienību «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK ir atstājis priekšvēlēšanu kampaņā par lokomotīvi uzskatītais bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis, un ir kļuvis skaidrs, ka daļa LSDSP biedru pametīs Jura Bojāra vadīto partiju. Gada beigās Latvijai ārkārtīgi būtiski notikumi risinājušies arīdzan aiz Latvijas robežām – Primorskā tika atklāts jaunais naftas termināls, kas ir Baltijas cauruļvadu sistēmas naftas iekraušanas osta. Latvijai tas nozīmē, ka neatgriezeniski un nenovēršami ir sācies Lemberga «impērijas» noriets un politiskās ietekmes samazināšanās. Šķiet, nu vairs nevienam nav ilūziju, ka Latvijas gandrīz noziedzīgajai ekonomiskajai atkarībai no Krievijas ir jāpieliek punkts, jo prokremliskās politikas lobiju aktivitāšu rezultātā tas nebija izdevies līdz šim.
Par aizvadītā gada svarīgāko notikumu gan Jelgavā, gan arī visā Latvijā, protams, jāuzskata martā notikušās pašvaldību vēlēšanas. Pēc tām būtiski mainījās pašvaldību administrēšanas principi ne tikai Rīgā, kur uzvaru kopā ar «jurkāniešiem» un sīkpartijām, kas ātri pieslējās kreisajiem, svinēja LSDSP un Jelgavā, kur, piepalīdzot emisāriem Tautas partijā un LSDSP, pie varas nāca «zemsavieši», par pilsētas mēru apstiprinot Andri Rāviņu. Rīgas Dome jau ir paspējusi iegūt anekdotisku slavu, par Jelgavas tēviem to vēl nevar teikt, taču A.Rāviņa vadītā Domes pozīcija nav slēpusi savu interesi par jauniem, lepniem auto un būtisku atalgojuma pieaugumu, tajā pašā laikā līdz šim nespējot veikt uzdevumu numur viens – STU sanāciju –, piesaistot stratēģisko investoru.
Protams, Jelgavā ir noticis arī daudz kas labs – rekonstruēts Lielupes tilts, iegūts ISPA dāvinājums pilsētas ūdenssaimniecības rehabilitācijai, sākusies Domes administrācijas reorganizācija, kurā gan var vērot tendenci amatos «iebīdīt» A.Rāviņa komandai lojālus cilvēkus. «Savu» cilvēku intereses tika aizstāvētas arī, piemēram, izsludinot būvniecības moratoriju, kas kavēja lielveikalu tīklu ienākšanu Jelgavā. Rezultātu jau mēs labi zinām – mēnešus divus Jelgavas centrā nebija kur iepirkties un slavenie «kurjatņiki», kas gan vairs nav apdzīvoti, stāv kā stāvējuši.
Kaut kā aizmirsušies arīdzan priekšvēlēšanu solījumi par biznesa parkiem un inkubatoriem. Ja vēl Rīgā par uzņēmējdarbības attīstību var runāt, un tur tas arī nav īpaši atkarīgs no pilsētas Domes, tad Jelgava ar daudzu jaunu darbavietu radīšanu lepoties nevar.
Par bīstamāko zemūdens akmeni var izrādīties kreiso popularitātes pieaugums, un, ja Saeimas vēlēšanās atkārtojas pašvaldību vēlēšanu scenārijs, tad var gaidīt tikai intelekta aizplūšanu no Latvijas un panīkuma iestāšanos visā valstī. Tāpēc gan Latvijai, gan arī Jelgavai ir svarīgi saglabāt orientāciju uz labējām vērtībām, Eiropas Savienību un NATO, pretējā gadījumā var sākt drukāt veidlapas referendumam par Latvijas iestāšanos NVS. Rīgas un Jūrmalas domju darbība visai Latvijai ir parādījusi, ko Latvijā nozīmē kreiso nākšana pie varas. Atliek tikai cerēt, ka Latvijas vēlētāji būs tik saprātīgi, ka savu lomu nospēlēs arī Einara Repšes jaunveidojamā partija, un beigās viss būs tā, kā tam vajadzētu būt. Savukārt Jelgavai nākamais gads parādīs, vai pilsēta spēs «noturēties virs ūdens», vai arī tai būs jāpamet glābšanas riņķis, lai varētu piestāt kādā laimīgākā salā.
