Neba no maizes vien cilvēks paēdis un neba no naudas vien izticis. Taču par lieku ne viena, ne otra nav bijusi.
Neba no maizes vien cilvēks paēdis un neba no naudas vien izticis. Taču par lieku ne viena, ne otra nav bijusi. Tādēļ arvien ir kāda lieta, kas mums jāievēro, lai iztikšana būtu aizvien labāka. Mazliet jau par to gādā Eiropa, pieskaitījusi mūs atpakaļ pie šā kontinenta valstīm un pastiepusi mums pretim savu palīdzīgo roku – SAPARD. Taču dzīves uzlabošanas jomā šo to varam aizņemties arī no mūsu sentēviem un viņu dzīves gudrībām. Un viņi bijuši pārliecināti: kāds Jaungads, tāds būs viss gads. Tamdēļ, ja grib, lai jaunais gads būtu bagāts, tā sākumā vajag skaitīt naudu. Un jādomā, ka to Jaungada naktī prātā darīja visi mūsu lauku sētu saimnieki un saimnieces, pašā gadu mijā uzsaukdami tostu gan par veselību, gan par saticību un izturību, gan par pārticību un prasmi pie tās tikt.
Beidzot varam teikt, ka Eiropas nauda ir sasniegusi arī Latvijas zemnieku, jo SAPARD (Special Assistance Programm for Agricultural and Rural Development) ir īpaša Eiropas Savienības pirmsstrukturālo fondu palīdzības programma lauksaimniecībai un lauku attīstībai. «Ziņas» jau rakstīja, ka Latvijai SAPARD finansējums piešķirts sešās programmās:
1) lauksaimniecības tehnikas, iekārtu un būvju modernizācijas (projektu pieteikumi līdz 28.12.2001.);
2) lauksaimniecības zemju apmežošanas (projektu pieteikumi līdz 01.02.2002.);
3) lauksaimniecības un zivsaimniecības produkcijas pārstrādes un mārketinga pilnveidošanas (projektu pieteikumi 01.03.2002. – 01.06.2002.);
4) lauku ekonomikas dažādošanas, radot alternatīvos ienākumu avotus (projektu pieteikumi līdz 28.12.2001.);
5) vispārējās lauku infrastruktūras uzlabošanas (projektu pieteikumi līdz 01.02.2002.);
6) profesionālās apmācības (projektu pieteikumi 01.02.2002. – 01.06.2002.).
Varam secināt, ka uz četrām no sešām programmām vēl var pagūt pieteikties pat šā gada izlietojamā finansējuma robežās, tādēļ ir vērts apsvērt, cik reāli SAPARD līdzekļi ir Latvijas zemniekam. Protams, mazāk problēmu būs lielo saimniecību īpašniekiem, kas jau sen izpētījuši visus jautājumus saistībā ar Eiropas Savienības pirmsstrukturālo fondu (piemēram, SAPARD) finansējumu lauksaimniecības sektoram. Daudziem no viņiem projekti jau gatavi, un ar nepacietību tika gaidīts mirklis, kad beidzot Eiropas birokrāti akreditēs Latvijas Lauku atbalsta dienestu kā SAPARD līdzekļu pārraudzības institūciju Latvijā. Nav šaubu, ka atsevišķām «modernajām» zemnieku saimniecībām (tādu varētu būt apmēram 25 procenti no visām saimniecībām) SAPARD līdzfinansējums būs lieliska iespēja attīstīt lauksaimniecisko ražošanu un celt konkurētspēju, ja ne Eiropas, tad Latvijas mērogā gan. Turklāt tas dos iespēju paplašināt zemnieku saimniecību nodarbošanās spektru, attīstot līdz šim Latvijā nozares, kurām ir relatīvi mazs īpatsvars, piemēram, alternatīvo kurināmā ražošanu, amatniecību, netradicionālās lauksaimniecības dažādās formas u.c. Ar cerībām var raudzīties arī uz programmu «Lauku infrastruktūras uzlabošana», jo kopš padomju kolhozu ēras lauku infrastruktūra atstāta vietējo pagastu padomju pārziņā. Protams, tās ierobežotā finansējuma dēļ maz var sakārtot. Taču, ņemot vērā, ka ar šo SAPARD programmas sadaļu nopelnīt būs grūti, atļaušos secināt, ka tā nebūs visai populāra, jo kurš latvietis gan par savu naudu (SAPARD finansē tikai līdz 50 procentu no projekta izmaksām) būvēs ceļu vai ierīkos ūdensapgādes sistēmu ar domu, ka tas vairāk noderēs citiem nekā pašam. Diemžēl filantropija mūsu zemē vēl nav modē. Tik tālu varam runāt par ieguvumiem, ko sniegs SAPARD Latvijas laukiem, taču, lai iegūtu pilnīgu ainu, mums jautājumi par lauksaimniecības nozari un lauku vidi jāskata kompleksi. Izvērtējot visus «aktierus», kas iesaistīti šajā nozarē, uzmanība jāpievērš tam, ka ne jau katram, kas vēlēsies attīstīt savu zemnieku saimniecību, būs iespēja saņemt SAPARD atbalstu, jo nosacījumi finansējuma saņemšanai ir stingri. Proti, kandidātam jāpierāda sava ekonomiskā dzīvotspēja, par saviem vai kredīta līdzekļiem jārealizē projekts, un tikai pēc pusgada, ja viss tajā paredzētais būs paveikts (to uzraudzīs un pārbaudīs septiņi dažādi speciālisti), zemnieks varēs saņemt 45 procentus (50 procentu, ja viņš būs jaunāks par 40 gadiem) no projekta izmaksu pamatsummas, atskaitot PVN, kuru maksā zemnieks.
Šie nosacījumi izklausās gana bargi, lai kāds varētu mēģināt iedzīvoties uz SAPARD līdzekļu rēķina, un, ņemot vērā Latvijas negatīvo pieredzi ar G – 24 kredītiem, šāda uzraudzība ir visai pamatota. Stingrie SAPARD līdzekļu saņemšanas nosacījumi nav nejauši, jo balstās uz Eiropā pieņemto praksi. Noteikumi ir maksimāli orientēti uz to, lai šo palīdzību saņemtu tieši zemnieki, nevis uzņēmīgi ļautiņi, kas pēkšņi (līdz ar SAPARD līdzekļu piešķiršanu Latvijai) sākuši domāt par lauksaimniecības nozares ekonomiskajām iespējām un lauku vides sakārtošanu. Nav šaubu, ka Latvijas «īpašajos» apstākļos būs mēģinājumi apiet arī šos stingros nosacījumus un Eiropas naudiņu likt lietā pavisam citiem mērķiem, jo nav jau garantijas, ka korupcijas mašinērijas aktīvisti neizdomās, kā apiet visus septiņus SAPARD finansējuma kontroles līmeņus. Šis varētu būt lielisks veids, kā uz zemnieku rēķina daļēji atmazgāt naudu, piemēram, «attīstot» lauku tūrismu. Tomēr jābrīdina, ka Eiropas Komisija patur tiesības pārtraukt finansējumu, ja tiks atklāti kādi pārkāpumi. Jādomā, ka vismaz sākumā stingrie SAPARD finansējuma saņemšanas nosacījumi atbaidīs tos uzņēmīgos cilvēkus, kuru galvenais peļņas avots ir nesamaksātie nodokļi vai izkrāptie kredīti. Taču ne jau tikai drošība ir vienīgais arguments, kādēļ SAPARD līdzfinansējuma saņemšanas nosacījumi ir tik stingri, proti, tie atspoguļo pašas ES lauksaimniecības politikas ievirzi – jo mazāk zemnieku, jo labāk. Ne velti finansējums lauksaimniecībai, kas vēl nesen bija 50 procentu no ES kopējā budžeta, ar katru gadu tiek samazināts. Tādēļ šī atbalsta politika orientēta pārsvarā uz lielsaimniekiem, kuru rīcībā ir kapitāls. Tam pievienojot Eiropas līdzfinansējumu, var sekmīgi attīstīties un paplašināt savu lauksaimniecisko ražošanu. Mums jau šodien skaidri jāapzinās, ka latviešu vidējās un mazās zemnieku saimniecības Eiropai nav vajadzīgas – to maigākā formā jau teicis ne viens vien politiķis. ES lauksaimnieciskās ražošanas pārprodukcija jau tā ir ievērojama. Eiropas politiķi uz kandidātvalstīm vairāk skatās kā uz tirgus placi, nevis kā uz lauksaimnieciskās produkcijas ražotājām. Tādēļ, ņemot vērā milzīgo konkurenci lauksaimniecības tradicionālajās nozarēs, būtu jāaizdomājas par lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības dažādošanu. Šādu programmu piedāvā SAPARD.
Kopumā latviešu zemnieku galvenā problēma, kandidējot uz lauksaimniecībai paredzēto līdzfinansējumu, būs līdzekļi, kas projekta realizēšanai pilnā apmērā jāsagādā pašam. Kredīts ne vienmēr būs risinājums, jo daudziem jau ir kredītsaistības vai arī nav kredītnodrošinājuma. Un, ņemot vērā SAPARD programmas specifiku, par kredītnodrošinājumu nederēs arī par projekta līdzekļiem iegādātā tehnika vai uzceltais objekts, jo pastāv nosacījums, ka vēl piecus gadus pēc projekta realizācijas nedrīkst pārdot ne tehniku, ne arī uzceltos nekustamā īpašuma objektus. Diez vai bankas vēlēsies tā riskēt. Kaut arī tās paudušas vēlmi sadarboties ar zemniekiem attiecībā uz SAPARD programmas projektu realizāciju, būtu naivi cerēt, ka bankām par vienīgo nodrošinājumu derēs projekta akcepts SAPARD programmā. Savukārt, lai tādu saņemtu, zemniekam jāpierāda savas saimniecības ekonomiskā dzīvotspēja, bet, ja paredzēts ņemt kredītu, dokumentāli jāapstiprina bankas ieinteresētība šādā projektā. Taču, globālāk runājot par SAPARD finansējumu, var apgalvot, ka tā ir lieliska iespēja zemniekiem individuāli vai arī, apvienojot resursus, kolektīvi celt savu labklājību un attīstīt lauksaimniecisko ražošanu. Nav šaubu, ka daudziem tā ir arī kārtējā vilšanās un vairos atsevišķas zemnieku kategorijas eiroskepticismu, jo daudzi jutīsies apdalīti. Ņemot vērā šos nosacījumus, atliek secināt, ka formāli iespēja saņemt SAPARD līdzfinansējumu tiek dota katram, un jāpatur prātā, ka vienmēr kāds būs neapmierināts. Par laimi vai diemžēl (to nevaru pateikt), tāda nu ir demokrātijas un kapitālisma pamatotā politiski ekonomiskā sistēma, kur taisnīguma jēdziens nav populārs.
