Divdesmito trīsdesmito gadu Latvijā janvāra sākumā tika atzīmēta Strēlnieku piemiņas diena.
Divdesmito trīsdesmito gadu Latvijā janvāra sākumā tika atzīmēta Strēlnieku piemiņas diena. Kritušos biedrus atcerējās Latvijas armijas karavīri, daudz bija arī vēl dzīvu Tīreļpurva, Nāvessalas, Juglas un citu lielo kauju dalībnieku. Kaut nu jau pagājuši vairāki gadi, kopš vecos strēlniekus šīs saules sabiedriskajos pasākumos vairs nemana, tomēr viņu vārdam ir spēks, kas vēl caur paaudzēm vedina atcerēties viņu kauju varonību, dzimtenes mīlestību un kara traģēdiju.
Ziemassvētku kauju vietas, Ložmetējkalns atrodas Valgundes pagasta ziemeļu daļā pie Rīgas rajona Babītes pagasta robežas. Kopš 1975. gada šī teritorija skaitās aizsargāta kā kultūrvēsturisks piemineklis. Taču šādu statusu tai panākt nebija nemaz tik vienkārši. Viens no vīriem, kura brīvprātīgais sabiedriskā kārtā veiktais darbs Ziemassvētku kauju piemiņas vietu iekopšanā 1996. gadā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni, ir Voldemārs Birznieks. Viņš dzīvo tepat Ozolniekos, Melioratoru ielā. Lūk, viņa stāstījums.
«Esmu nācis no Kurzemes, Rudbāržu pagasta. Mūsu ģimeni, kurā bija pieci dēli, 1941. gadā izsūtīja. Sibīrijā gāja bojā tēvs, māte, vecākais brālis. Ar sievu Skaidrīti, kas bija izsūtīta no Jelgavas apriņķa, iepazinos Krasnojarskas novadā. 1957. gadā atgriezāmies Latvijā, un drīz vien labi cilvēki mums palīdzēja iekārtoties Ozolniekos, kur es sāku strādāt par šoferi meliorācijā. Darīju šo darbu līdz pat atoņdesmito gadu beigām. Interese par vēsturi mums ar Skaidrīti abiem ir jūtama. Darbojāmies Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Atvaļinājumos braucām pa Latviju, fotografējām brīvības cīņu pieminekļus, Latvijas laikā būvētās skolas, baznīcas, latviešu mākslinieku altārgleznas. Bija arī interese par strēlniekiem. Kopā ar vēl dažiem labiem draugiem pētījām Latvijas laikā izdotos Veco strēlnieku biedrības rakstus, uzklausījām vēl dzīvo vīru liecības. Domājot tieši par Ziemassvētku kauju piemiņas vietu aizsardzību, savu atbalstu sniedza arī toreizējais Jelgavas pilsētas un rajona avīzes «Darba Uzvara» redaktors Pēteris Karahons. Arī viņš tolaik aktīvi darbojās Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Kā šoferis es tolaik vadāju tā sauktās Pārvietojamās mehanizētās kolonnas ražošanas daļas priekšnieku Kārli Ūderu, patriotiski noskaņotu vīru. Norakstot izdevumus uz tā sauktajām ražošanas izmaksām un izmantojot melioratoru lieljaudas tehniku, 1977. gada 14. jūlijā leģendārajā Ložmetējkalnā iebetonējām vairāk nekā 2 metru augstu laukakmeni. 1978. gada Ziemassvētkos man iznāca satikties ar dzejnieku Imantu Ziedoni, kas arī interesējās par šīm vietām. I.Ziedonis labi pārzināja tā laika varas ierobežotās iespējas. Tolaik viņa «jājamzirdziņš» bija pulkvedis Jukums Vācietis, vēlākais Sarkanās Armijas komandieris, kas arī cīnījās Tīreļpurvā. Dzejnieks bija izveidojis tā saukto Dižkoku atbrīvošanas grupu, kas sāka darboties Ložmetējkalna apkārtnē. Tā es nospriedu, ka labāk veltīt savus spēkus tieši šai vēsturiskajai vietai, kas ir netālu no mājām. Kopā ar melioratoriem, apkārtējo pagastu, uzņēmuma «Laflora», arī Latvijas Kultūras fonda atbalstu Ziemassvētku kauju vietās ir uzstādīti 15 piemiņas akmeņi, iekopta to ainava. Esmu iekārtojis ekspozīciju Mangaļu mājās, kur deviņdesmitajos gados, strādājot par mežsargu, un arī tagad vasarās bieži vien uzturos. Cilvēki uz Ložmetējkalnu brauc. To var redzēt pēc noliktajiem ziediem, arī es tieku bieži vien meklēts un lūgts būt tur par gidu.»
Aktrise Vera Gribača, vecā latviešu strēlnieka Ēvalda Valtera kundze, man ir stāstījusi, ka visos laikos viņas ģimenes tradīcijās ir bijis pienākums Ziemassvētkos Tīreļpurvā godināt kritušos strēlniekus. Tādi piemiņas glabāji bija ne viens vien, taču plaši kultūras pasākumi tur ilgu laiku nenotika. Strēlnieki tika dalīti sarkanajos un pārējos, kaut būtībā tie bija vieni un tie paši. Un, kā atceras Voldemārs Birznieks, pirmie 1987. gadā cēlās valgundieši. Lūk, ko stāsta tā laika Valgundes kultūras nama vadītāja, tagad arī pagasta sociālā darbiniece Ruta Vertele.
«Pati nāku no Zaļeniekiem. Kā kultūras nama vadītāja paraugs man vienmēr ir bijis Uldis Neibergs, kas nupat kā aizgāja pensijā. Sākot strādāt Valgundes pagastā, savā prātā domāju, ko lai labu paveic, kas kaut kādā ziņā varētu būt līdzvērtīgs. Tā nonācu līdz atziņai, ka Valgundes pagastā kultūrvēsturiski nozīmīgākā vieta ir Ziemassvētku kauju vietas. 1986. gadā kā jauns, nepieredzējis skuķis aizbraucu uz Rīgu, uz Latviešu sarkano strēlnieku muzeju. Tur mani izbrīnīti uzklausīja direktors Vilis Stinkulis, vēsturniece Edīte Sondoviča un galu galā pasākumam piekrita. Pareizāk sakot, ideja par Ziemassvētku kauju pieminēšanu Ložmetējkalnā viņiem bija sirdij ļoti tuva, tikai bija grūti aptvert, ka tā būtu tiešām īstenojama. Atbalstu sniedza arī Jelgavas mākslinieks Visvaldis Garokalns, kuram par strēlniekiem ir gleznas. Tās tad mēs izstādījām Tīreļu ciema klubā. Ļoti nozīmīgs tolaik bija rajona Padomes vadošās darbinieces Pārslas Geidānes atbalsts. Pirms paša pasākuma, kas bija paredzēts 17. janvārī, vairākas meitenes pusnakti sējām ap baltām svecītēm sarkanas lentītes, kas sniegā pie Ložmetējkalna izskatījās ļoti skaisti. Vēlāk gan dabūju aizrādījumu par sarkanbaltsarkano krāsu izmantošanu.
1990. gada Ziemassvētkos kāds man pazīstams matemātiķis saskaitīja, ka piemiņas pasākumā bija sabraucis ap pusotra tūkstoša cilvēku. Beidzamos gados braucēju ir mazāk, pērn bija daži simti. Taču ļoti patīkami, ka ierodas ne tikai veco strēlnieku bērni, mazbērni, bet arī jaunieši. Jelgavas Zemessardzes bataljonam ir tradīcija, ka šajā piemiņas pasākumā jaunsargi nodod svinīgo solījumu. Laba sadarbība mums ir ar pilsētas 4. vidusskolu, kur pūtēju orķestris direktora Agra Celma vadībā ir iestudējis speciālu popūriju. Savu ieguldījumu strēlnieku piemiņas apzināšanā sniedz arī vietējās Kalnciema vidusskolas jaunieši. Piemēram, devītās klases skolnieka Modra Ābelīša darbs par mūsu pagastā dzīvojošo vecā strēlnieka dēlu Ansi Vītiņu augstu novērtēts un ievietots virtuālajā enciklopēdijā, kuras veidošanā piedalās arī šī skola.
Gatavojoties rītdienas piemiņas pasākumam, mūsu rokās nonāca strēlnieka, tolaik jauna Valgundes pagasta puiša Roberta Pogas pēdējā vēstule savai līgavai Marijai Feldmanei. Tā rakstīta 1917. gada 4. janvārī. Ir zināms, ka R.Poga Tīreļpurva kaujās pazuda bez vēsts, visdrīzāk krita. Vēstules teksts ļoti gāja pie sirds aktrisei Verai Gribačai. Piemiņas dievkalpojumā un koncertā, kurā piedalīsies arī koris «Zemgale», aktrise to nolasīs. Te jāpiebilst, ka šogad pirmo reizi dievkalpojums notiks nevis mazajā Kalnciema – Klīves baznīcā vai Piņķu baznīcā, bet gan Sv.Annas baznīcā Jelgavā. No turienes uz atmiņu ugunskuru Ložmetējkalnā un atpakaļ kursēs īpašs autobuss, par kuru samaksājis Valgundes pagasts.»
Vēl Valgundes pagasta Padomes priekšsēdētājs Edgara Turka domas: «Nedēļas sākumā pieputinātie ceļi uz Ložmetējkalnu un pie 6. Tukuma pulka piemiņas akmens ir jau ar traktoru izšķūrēti un labi izbraucami. Visi, kas vēlas strēlnieku piemiņas pasākumā piedalīties, ir laipni gaidīti. Ļoti patīkami, ka šo pasākumu atbalsta gan rajona Padome, pārējie pagasti, gan arī tukumnieki. Man kā pagasta vadītājam būtu svarīgi, lai šim valsts nozīmes kultūrvēsturiskajam liegumam tiktu noteikts pilntiesīgs saimnieks. Piemēram, Aizsardzības ministrija mums pieprasīja Mangaļu mājas, kur atrodas Voldemāra Birznieka iekārtotā vēstures materiālu ekspozīcija. Taču, kolīdz lieta aizgāja līdz maksājumiem Zemesgrāmatas nokārtošanai, viss apstājās. Lai kā arī nebūtu, pagasts par savu pienākumu uzskata šo ikgadējo piemiņas pasākumu atbalstīt. Ceram, ka tas ies kā dziļumā, tā plašumā un tajā vairāk iesaistīsies jaunatne.»
