Jau divpadsmito reizi 23. decembrī devāmies uz 1944. gada Ziemassvētku kauju vietām.
Jau divpadsmito reizi 23. decembrī devāmies uz 1944. gada Ziemassvētku kauju vietām. Braucēju vidū – bijušie leģionāri Alberts Būriņš, Alberts Millers, Andrejs Girgensons, Alberts Dūms, nacionālais partizāns Staņislavs Saltums un citi, kas pret ienaidnieku cīnījušies Kurzemes cietoksnī, Vācijas un Polijas kauju laukos.
Apstājāmies pie Dirbu pieminekļa, kas uzcelts par godu 1944. gada Ziemassvētku kauju dalībniekiem, latviešu leģionāriem. Dvēseļu aizlūgumu kritušajiem nolasīja mācītājs Guntis Kalme. Lestenes brāļu kapos bija nostājusies daudzu autobusu un vieglo mašīnu kolonna, kas atvedusi atceres brīža dalībniekus no visiem Latvijas novadiem.
Pēc svinīgās sēru ceremonijas devāmies uz Džūksti, kur vecās baznīcas drupās G.Kalme noturēja svētku dievkalpojumu. Runās leģionāru varonību cildināja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube, Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdis Nikolajs Romanovskis, Saeimas deputāti Pēteris Tabūns un Juris Dobelis, Daugavas Vanagu Latvijā pārstāvis Oskars Baltputns. Daudzo dalībnieku vidū bija arī Saeimas deputāti Palmira Lāce, Juris Dalbiņš un Oskars Grīgs, pulkvedis Juris Vectirāns. Apskatījām Otrā pasaules kara ieroču un formas tērpu izstādi, ko vietējie zemessargi izveidojuši vecajā pienotavā, kur paredzēts ierīkot muzeju par kaujām Kurzemes cietoksnī.
Džūkstes Tautas namā mūs gaidīja greznota zāle un lielā egle. Savādas izjūtas pārņēma, redzot puskrēslā pieceļamies vecos karavīrus, kuru sejas nevarēja saskatīt. Likās, ka viņi atnākuši jauni no kauju grāvjiem, kur uz laiku atstājuši savus ieročus, lai vienotos kopīgā dziesmā, kuru toreiz mums dziedāt nebija lemts.
Neatceros, ka pirms tam mūsu tikšanās reizēs 23. decembrī būtu dziedāts tik daudz leģionāru dziesmu, kas pavadīja mūs arī uz barikādēm 1991. gadā, dziesmu, kuras dzied visa tauta un kuras, tāpat kā leģionāru varonību, tā nespēs aizmirst nekad. To šodien daudzi vēlas izsvītrot no tautas atmiņas, lai gan mēs cīnījāmies par savu un visas Latvijas godu nevienlīdzīgā kaujā pret ienaidnieka desmitkāršo pārspēku, pret trešo padomju okupāciju, lai pierādītu visai pasaulei, ka neesam brīvprātīgi iestājušies PSRS, bet 1940. gadā varmācīgi okupēti. Tikai pateicoties leģionāru varonībai, daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju varēja atrast patvērumu mītņu zemēs, jo lielākajai daļai bija nodrošināts vergu darbs gulagā.
