Deju klubu «Kaprīze» par brīvā laika pavadīšanas vietu izvēlējušies dažāda vecuma bērni un jaunieši. Kluba dibinātājs Igors Grinbergs agrākajā vaļaspriekā atradis pamatnodarbošanos.
Deju klubu «Kaprīze» par brīvā laika pavadīšanas vietu izvēlējušies dažāda vecuma bērni un jaunieši. Kluba dibinātājs Igors Grinbergs agrākajā vaļaspriekā atradis pamatnodarbošanos.
Jelgavā «Kaprīze» darbojas astoto gadu. Hip-hop deju pasaules čempionātā pagājušā gada novembrī Esenē (Vācijā) piedalījās arī Rīgas nodaļas pārstāves. Klubs lolo darbības paplašināšanas plānus Bauskā. Pasaules čempionāts pieaugušo grupā (vecumā no 16 gadiem) ir kluba otrās starptautiskās sacensības. Pirms tam bērni (līdz 12 gadiem) dejoja Eiropas čempionātā Ščecinā. Vācijā «Kaprīzes» labākās solodejotājas 76 dalībnieku konkurencē bija Sintija Studente (32. vieta) un Agnese Stalgeviča (37. vieta). Kluba pārstāves guva panākumus arī duetu kategorijā, iekļūstot otrajā kārtā.
«Kaprīzes» dibinātājs un vadītājs Igors Grinbergs atceras, ka pats dejošanai pievērsies līdzīgi kā viņa tagadējie audzēkņi – būdams vidusskolnieks un deju nodarbības izvēloties kā interesantu brīvā laika pavadīšanas iespēju. Tas notika septiņdesmito gadu sākumā. Interese izrādījās noturīga, un 1981. gadā radās iespēja paša apgūto diskodeju prasmi sākt mācīt citiem. Astoņdesmitajos gados Igors bijis ritmikas skolotājs, līdz 1989. gadam nodarbojoties arī ar sporta dejām. LLU studējis celtniecību un vēlāk – no 1991. gada – ekonomiku. Šai laikā iepazinis hip-hop dejas, un kopš «Kaprīzes» dibināšanas, pēc paša vārdiem, vaļasprieks kļuvis par darbu.
Runājot par nesen apmeklēto čempionātu, Igors saka, ka vairāk raizējies nevis par gaidāmo uzstāšanos, bet par iespējām Vācijā nokļūt. Ceļojumu firmu priekšlikumi bijuši dažādi. Jautājumu par apmešanās vietu piedāvājuši kārtot arī sacīkšu organizatori. Pēc Igora domām, izdarītā izvēle kolektīvam bijusi visizdevīgākā. Neapmierinātie atradīšoties vienmēr, taču arī divdesmit diviem cilvēkiem, bez šaubām, ērtāk esot ceļot firmai «Auto-Stars» piederošajā četrdesmitčetrvietīgajā «Neoplan» autobusā, nevis divreiz mazākā transportlīdzeklī, kas nebūt neizmaksājot lētāk, ja pati kompānija autobusu īrē. Kopā ar transportu dejotājiem piedāvāta arī viesnīca Minsterē – ap 70 kilometru no čempionāta norises vietas Esenē, taču trīsreiz turpu un atpakaļ mērojamā ceļa (sacensības notika trīs dienas) radītās neērtības nesot bijušas tik lielas, lai atteiktos no, Igora vārdiem, samērā labās un «izdevīgās» viesnīcas. Reiz gan braucējus divas stundas aizkavējis desmit kilometru garš sastrēgums – tas noticis čempionāta pirmajā dienā atpakaļceļā uz Minsteri, kuru laika trūkuma dēļ apskatīt izdevies pavisam nedaudz.
Satiksmes sarežģījumus Vācijā esot veicinājuši arī tolaik vēl neieviestie ātruma ierobežojumi vieglajām automašīnām uz maģistrālēm. Ne visatļautība ātruma ziņā, ne pārgalvīgs braukšanas stils, protams, nav attiecināms uz profesionālajiem autobusu (tai skaitā kluba rīcībā nodotā) vadītājiem. Vairāk nekā divtūkstoš kilometru ceļotāji veikuši apmēram trīsdesmit stundās.
Tā cauri Vācijai un Polijai, ceļojuma vienmuļo ritmu pārtraucot dažādas izjūtas rosinošiem starpgadījumiem (problēmas ar automātiski nelasāmo pasi uz robežas, izbrīns par poļiem, kas nezina, kur atrodas Latvija), pagājis arī atpakaļceļš, lai, pievienojoties mājāspalicējiem, turpinātu iesākto un vairotu gan «Kaprīzes» dalībnieku dejuprasmi un izredzes nākamajā starptautiskajā tikšanās reizē, gan dejotāju skaitu, kuru precīzi nosaukt grūti pašam Igoram. Pēc viņa domām, deju kolektīva pastāvēšanu un meistarības izaugsmi var salīdzināt ar ugunskura liesmošanu: lai kustība neapsīktu, arvien vajadzīgi jauni darbotiesgriboši dalībnieki, kuru entuziasms ir kā ugunij piemests jauns malkas klēpis.
