Jau vairāk nekā astoņdesmit gadu latviešu strēlnieku liecības tiek vāktas un publicētas rakstos, kas izdoti gan dzimtenē, gan trimdā. Mūsdienās, šķiet, vairs nav tik svarīgi, kur stāvēja viena vai otra pulka pozīcijas, kur gāja nakts trieciens.
Jau vairāk nekā astoņdesmit gadu latviešu strēlnieku liecības tiek vāktas un publicētas rakstos, kas izdoti gan dzimtenē, gan trimdā. Mūsdienās, šķiet, vairs nav tik svarīgi, kur stāvēja viena vai otra pulka pozīcijas, kur gāja nakts trieciens. Šeit centos apkopot trīs stāstus par to, ko savā laikā juta un domāja tik leģendārie latviešu strēlnieki
Gan droša dūša, gan Liktenis
Ēvalds Valters, lielais aktieris, literāts, cīnītājs par latviešu tautas tiesībām, vecais latviešu strēlnieks, krīvu krīvs, kas nodzīvoja simts gadu… Viņa daudzie tituli un apzīmējumi tomēr nespēj pilnībā raksturot tautas apbrīnu un mīlestību, ko bija guvis šis viedais vīrs. Kā reiz deviņdesmito gadu beigās stāstīja aktrise Vera Gribača, Ēvalda Valtera atraitne, jau laiciņu pēc vīra nāves pie viņas ar krāšņām rozēm ieradies, var teikt, Jelgavas leģenda profesors Pāvils Zariņš, kas savulaik bija Lauksaimniecības akadēmijas rektors un vēl tagad ir atzīts uztura zinību speciālists. Profesoru P.Zariņu bija interesējis jautājums, ko Ēvalds Valters, tik ilgi dzīvodams, lietoja uzturā. Gribačas kundzei diemžēl nav bijis nekā īpaša, ko šajā sakarā teikt. Vienīgais, ka vīrs bijis neparasti žēlīgs pret maziem dzīvnieciņiem. Nav ēdis cālīšus, trušus, bet tikai liellopu gaļu.
Man atmiņā saglabājies Ē.Valtera stāsts, ko astoņdesmito gadu vidū noklausījos kādā pārpildītā lauku klubā, kur aktieris, šķiet, vairāk nekā trīs stundas, ne reizes neiesēžoties uz skatuves noliktajā klubkrēslā, stāstīja par teātri, literatūru, arī kara gaitām. Lūk, kā sākusies viņa ticība Liktenim.
«Tas notika strēlniekos, karstā vasaras dienā. Mēs, dažu vīru izlūku grupa, jau ilgāku laiku atradāmies novērošanas postenī pie Ķemeriem. Trūka ūdens. Lai to dabūtu, vajadzēja tikt uz avotu, kas atradās pāri Smārdes – Ķemeru dzelzceļa stigai. Tāds gājiens bija ļoti bīstams, jo apšaudēs tur daudzi krita. Nu bij’ kārta manam labam draugam. «Vai, dieniņ,» viņš teica, «kā man negribas iet, es jūtu, ka tur palikšu.» Man atkal nekas. Tā nolēmu, ka iešu viņa vietā. Es biju varen bravurīgs, ne tik toreiz vien. Pārskrēju pār uzbērumu un, līdz ko tiku pie avota, tā nāca viens «astoņcollīgais» (lielgabala šāviņš – red.) un trāpīja taisni mūsu slēpnī. Visi pagalam. Es vienīgais ar savu puicisko bravūru izglābos. Nu tad es sāku ticēt Liktenim.»
Izmantodams situāciju, ka bija iespējams Ē.Valteram ko pajautāt, es attapos uzprasīt vienīgi to, kad ir notikušas viņa kaujas kristības. Pēc vairāk nekā septiņdesmit gadiem vecais karavīrs precīzi nosauca datumu: 1915. gada 8. marts. Tādas lietas neaizmirst.
Dziesmiņa kā trauksmes apstiprinājums
1990. gada janvārī pēc rakstnieka, Otrā pasaules kara dalībnieka Visvalža Lāma ieteikuma man kā žurnālistam Baldonē izdevās sameklēt Pēteri Lapaini – veco strēlnieku, vēlāk latviešu virsnieku, kas, karojot Pirmajā pasaules karā, Krievijas pilsoņu karā, Latvijas atbrīvošanas cīņās un Otrajā pasaules karā, bija ieguvis četru valstu augstākos militāros apbalvojumus. Jura krustu – par latviešu strēlnieku kaujām Tīreļpurvā, Sarkanā Karoga ordeni – no Ļeņina vadītajiem Krievijas lieliniekiem, Lāčplēša Kara ordeni, ko pats vērtēja visaugstāk, – par Latgales atbrīvošanu no Sarkanās Armijas, un Dzelzs krustu – par cīņām, komandējot izlūkbataljonu latviešu leģionā. Tajā laikā ļoti slavens kļuva Pēteronkuļa māsas mazdēls Dainis Ivāns, taču pats bija palicis ārpus masu informācijas līdzekļu uzmanības. Dzīvoja viņš pieticīgi kopā ar sievu, ar kuru vairs nestrīdējās, bet tikai jokoja. Vasarās mežmalā mierīgi ganīja savu gotiņu, ziemā zāģēja malciņu (fuksītis sirds vājuma brīžos, kā pats teica, aizvietoja tolaik deficīto validolu). Pie cīņu biedriem uz Brāļu kapiem viņš aizgāja īsi pirms barikādēm – 1990. gada decembrī. Līdz tam laikam tapa raksti laikrakstam «Atmoda», žurnālam «Lauku Dzīve», Maskavas izdevumam «Soviet Life» un piecu stundu videoieraksts, kas palika Latvijas Kultūras fonda «Cilvēkarhīvā». Pēteronkuls bija lielisks stāstnieks. Atceroties sevi Kremļa sardzes priekšnieka amatā, viņš vēl aizvien dusmojās par to, ka sagūstītā esere Kaplāne, kas mītiņā bija šāvusi uz Ļeņinu, tika nogalināta bez tiesas. Pārcilājot atmiņā sarunas ar citiem Latvijas armijas virsniekiem, viņš zināja teikt, ka tieši poļu maršala Pilsudska pateicīgā labvēlība pret latviešu tā sauktajiem sarkanajiem strēlniekiem (kas Krievijas pilsoņu karā cīnījās pret baltajiem imperiālistiem – Polijas valsts neatkarības pretiniekiem) bija pamatā tam, ka 1920. gadā poļu karavīri, atbrīvojot Daugavpili, to atdeva Latvijai. Runājot par slaveno 5. Zemgales pulku, viņš to atļāvās nosaukt par «skābeņu lasītājiem». Protams, kā tagad saprotu, daudz ko svarīgāku pajautāt majoram Lapainim neizdevās. Pierakstītajā 1918. gada Krievijas pilsoņu kara epizodē P.Lapainis stāstīja par to, kā viņš, būdams strēlnieku vienības komandieris, izpelnījās Sarkanā Karoga ordeni.
«Krievijā Tambovas guberņā mūsu strēlnieku pulks pēc pulkveža Brieža metodes – bez artilērijas sagatavošanas – naktī iešturmēja Orlovas sādžu un nolikās tur atpūtā. Es arī kādā mājā biju laiciņu piemidzis un pamodos no tā, ka kāds vietējais sādžinieks, uzkāpis uz krāsns, dziedāja: «Kur tu teci, kur tu teci, gaiļīti, man’…»
Es viņam prasīju: «Kas tu tāds?» Vīrs atbildēja: «Es esmu kazaks. Pirms gadiem dienēju Rīgā un esmu dzirdējis, kā latvieši šito dziesmiņu dzied. Bet jums,» viņš piebilda, «ja gribat palikt te, vajag pārģērbties privātdrēbēs. Es tās pagādāšu.»
Es kazakam atbildēju, ka negribu te palikt.
«Tad uzmanieties!» viņš man ļoti, ļoti lika pie sirds.
Tad es sāku uzmanīties. Sūtīju uz pulka štābu ziņnešus. Vienu aizsūtu – tas neatgriezās, otru aizsūtu – tas arī neatgriezās. Bungoju augšā tos, kas vēl guļ. Un izrādījās, kamēr atpūtāmies sādžā, pretinieks ar kavalēriju mūs bija apgājis no aizmugures. Visu štābu apkāvuši, paņēmuši mūsu vezumus, virtuvi un ar pīķiem nodūruši ziņnešus. Tad mēs sākām organizēties, un tur man bija savi nopelni. Dabūju tā īsti no agra rīta līdz vēlam vakaram izkaroties.»
Vectēva jaunības «prioritāte»
Trešais stāsts ir no vectēva, kura jaunības portrets ir piekārts manā darbistabā. Šajā fotogrāfijā viņš gan nav strēlnieka formā, bet uzvalkā ar kaklasaiti. Par vectēvu jeb onku vairāk zināja stāstīt vecākais brālis. Man no bērnības atmiņām sešdesmitajos gados vectēva mājā Jēkabpilī ir palicis vakaros skaļi sprakšķošais radio, ar kuru onka, īsti vairs nepiedzirdēdams, centās saklausīt «Amerikas Balss» ziņas. Ar vecomāti, ko mēs, ne tikai mazbērni, saucām par otramammu, viņš satika labi. Kādreiz jautrākās viesībās bija gadījies, ka onkam jautājuši: «Bet kas tev tajā Pēterburgā visvairāk patika?» Viņš teicis: «Prieka mājas.» Par šādu atbildi otramamma, protams, dusmojās. Cik tur patiesības, cik mīļas pakaitināšanas – drīzāk vairāk jau tā otrā. Taču skaidrs, ka 1917. gada revolūcijā onka bija jauns, lielpilsētas brīnumus vēl nepieredzējis puisis, kuram tobrīd politika interesēja varbūt pat mazāk nekā vecumdienās. Domājot par tālāko, onkam varu būt pateicīgs, ka viņa nostājas dēļ Otrā pasaules kara beigās ne vecāmāte, ne māte neaizbēga uz Rietumiem un es piedzimu Latvijā.
