Reiz kādas pussabrukušas mājas jumta spraugā dzīvoja sikspārnis ar vienu aci, otru tam bija izsituši ļauni puikas.
Reiz kādas pussabrukušas mājas jumta spraugā dzīvoja sikspārnis ar vienu aci, otru tam bija izsituši ļauni puikas. Tādēļ sikspārni visi sauca par Vienaci, un neviens negribēja ar viņu draudzēties.
Kādu dienu sikspārnis, lidojot prom no mājas, aizmirsa aiztaisīt caurumu ar dadža lapu. Kad viņš atgriezās, ieraudzīja, ka caurums aizklāts ar puķainu aizkaru un iekšā deg uguns.
Vienacis saņēma dūšu, lai lidotu iekšā, bet uzskrēja virsū balodienei Dārtai. Balodiene bija visstiprākā no visiem putniem. Viņa nikni uzsauca:
– Ko tu te vazājies un traucē manu mieru?
– Līdz šim es te dzīvoju! – sikspārnis iesaucās.
– Tu te dzīvo! Kādas muļķības! Te dzīvoju es un jau divus gadus, – Dārta rupji atcirta.
– Tā nu gan nav tiesa, – Vienacis sparīgi pretojās. – Es te dzīvoju jau divus gadus.
– Pierādi to! Rīt es sasaukšu putnu sapulci.
No rīta Dārtas skaļā dūdošana aicināja visus uz sapulci. Arī sikspārnis aizlaidās paslēpties koka zaros. Bija gadījies tā, ka šajā apkārtnē auga tikai trīs koki.
Dārta vēlēja putniem salidot starp kokiem, bet pati apsēdās kokā pretī Vienacim. Tad Dārta deva putniem pavēli, lai tie, kas piekrīt, ka viņa jau divus gadus dzīvo vecajā mājā, pielido tuvāk viņas kokam, bet tie, kas nepiekrīt, Vienača kokam. Visi kā viens pielidoja pie Dārtas, un Vienacim vairs nebija neviena liecinieka. Vienacis palika viens pats, ielīda dziļāk koku zaros un aizmiga.
Iestājās nakts, un sikspārni pamodināja vēja spēcīgās brāzmas. Nabadziņš karājās koka zarā un lūkojās uz māju pusi, kur dega gaisma un no skursteņa kūpēja dūmi. Sikspārnis skatījās, līdz mājā nodzisa gaisma, tad smagi nopūtās, pacēlās spārnos un aizlidoja tālu prom, kur nedzīvoja tāda Dārta.
Gan jūs par viņu vēl dzirdēsiet!
Aija Jēkabsone Salgales pamatskolas 9. klasē
