Šauļu apgabala Jonišķos nu jau vairāk nekā trīs gadus regulāri kopā sanāk bariņš latviešu, lai tur, kaimiņzemē, turpinātu saglabāt, turēt cieņā un godā latviešu tradīcijas.
Šauļu apgabala Jonišķos nu jau vairāk nekā trīs gadus regulāri kopā sanāk bariņš latviešu, lai tur, kaimiņzemē, turpinātu saglabāt, turēt cieņā un godā latviešu tradīcijas. Taču pavisam nesen tika nolemts dibināt oficiālu sabiedrisko organizāciju latviešu biedrību «Avots», kas nu ar savu vārdu un darbiem vienos Jonišķu pusē dzīvojošos latviešus.
Lai gan organizācija ir tik tikko izveidota un tai vēl nav savas vadības, par vienu no tās aktīvistēm droši var dēvēt Natāliju Franckaitieni. Viņa stāsta, ka biedrības kodols ir seši darbīgi latvieši, bet pavisam sabiedriskajā organizācijā ir iesaistījušies jau 17 Lietuvas latvieši: «Ne visi no viņiem ir Jonišķu iedzīvotāji – daļa nāk no lauku apvidus. Vairums ir cilvēki pusmūžā, un, kas arī interesanti, viņi lielākoties Lietuvā ir iebraucēji, nevis dzīvojuši šeit paaudzi paaudzē. Vairums ģimeņu iesaista arī savus bērnus un sievas vai vīrus, kas nebūt nav latvieši. Un tā mēs viena tauta no otras daudz varam mācīties.»
Savulaik abu tautu kopības izjūta esot bijusi vairāk manāma – notikuši regulāri sadraudzības vakari gan Jonišķos, gan Elejā un arī Dobeles rajona pierobežas pagastos. Jonišķos bijusi pat latviešu skola un luterāņu baznīca, bet nu jau labu laiku tas Lietuvā ir aizmirsts. Jaunizveidotā biedrība cer tās atkal atjaunot. Natālija spriež, ka neliela skoliņa, kurā bērni sanāktu kopā reizi nedēļā un mācītos latviešu valodu un paražas, nemaz nav nereāla: «Pamazām jau tradīcijas atjaunojas – Eiropas valodu dienās Jonišķu kultūras namā un skolā koncertēja Dobeles pašdarbnieki, arī mēs šad tad pie viņiem ciemos aizbraucam.»
Pamudinājumu kļūt aktīvākiem Jonišķu latviešiem deva jau izveidotā Akmenes Latviešu biedrība. Arī viņi «Avota» dibināšanas svētkos bija ieradušies sveikt savus tautiešus. Akmenes latviešu aktīvākais kodols atzina – viņi jau sen esot sapratuši, ka valoda nav zupa, ko var ieliet un strēbt, to vajag saturēt, glabāt un audzēt. Interesanti, ka Akmenes un Jonišķu latvieši sapazinušies nevis savā zemē, bet gan Dobeles grāmatnieku muzejā «Ķipi», kur ik pa laikam tiek organizēti dažādi kultūras pasākumi. Tāpēc arī par jaunizveidotās biedrības krustmāti tiek saukta dobelniece Anita Banziņa.
Biedrības dibināšanas dienā Jonišķu kultūras namā bija ieradušās arī Dobeles tautasdziesmu kopas «Puduris» dziedātājas, viņas 1998. gadā piedalījušās arī Akmenes Latviešu biedrības dibināšanā. «Puduris» skandēja latviešu dziesmas un dāvināja saviem tautiešiem dziesmu notis un vārdus, ko viņi varēs izpildīt kopā sanākšanas reizēs, jo dziesma jau ir tā, kas vieno. Arī šajā dienā pēc biedrības nodibināšanas dziesmas vēl ilgi nebeidza rimties – «Kur tu teci, gailīti», dažādas latviešu gadskārtu un spēka dziesmas, kā arī jau ierastās galda dziesmas, kas tika papildinātas ar rotaļām. Latvju mēle mijās ar lietuviešu, jo sievu vīri un vīru sievas, kas ir lietuvieši, mēģināja visiem iemācīt arī kādu savas tautas dziesmu – un to, kas tai vakarā virmoja Jonišķu kultūras namā, jau var dēvēt par īstu tautu kopības izjūtu.
