Bija jauka un sniegota sestdienas pēcpusdiena. Nolēmām kopā ar deviņgadīgo meitu aiziet noskatīties filmu «Harijs Poters».
Bija jauka un sniegota sestdienas pēcpusdiena. Nolēmām kopā ar deviņgadīgo meitu aiziet noskatīties filmu «Harijs Poters».
Gaidot «svētkus dvēselei», ieņēmām savas vietas. Filma sākās. Un, ak, vai.. Es jau pieļāvu domu, ka tajā būs ne tikai brīnumainas pārvērtības, bet arī pa kādam ļaunam tēlam, taču iespaids pārspēja gaidīto. Tumsa, pazeme, koridori, šaušalīga mūzika un skaņu efekti. Jebkuram psihologam pietiktu ar šo filmas «fonu», lai viņš pateiktu: bērniem – nē! Šai «pasaciņā» bija tik daudz vardarbības, tumsas, atņirgtu zobu, briesmīgu fantastisku pārvērtību, būtņu bez un ar šaušalīgām sejām…
Gribētos ieteikt vecākiem, lai viņi, pirms ved uz šo filmu savu bērniņu (it īpaši, ja viņš ir emocionāls), noskatās to paši un izlemj, vai ir vērts.