Pirmdiena, 15. decembris
Johanna, Hanna, Jana
weather-icon
+2° C, vējš 2.87 m/s, R-DR vēja virziens
ZZ.lv bloku ikona

«Vienmēr kāds grib paķert «uz asīti»»

Gribi ceļot uz Budapeštu, bet makā nav naudas. Nebēdā, atsakies no pāris jaunām lūpu krāsām vai džinsiem, sakrāj nieka pārdesmit latu un dodies aizraujošā ceļojumā ar «stopiem».

Gribi ceļot uz Budapeštu, bet makā nav naudas. Nebēdā, atsakies no pāris jaunām lūpu krāsām vai džinsiem, sakrāj nieka pārdesmit latu un dodies aizraujošā ceļojumā ar «stopiem».
Nu jau Aija ir kļuvusi pilngadīga pēc visiem standartiem un sākusi patstāvīgu dzīvi. Taču joprojām viņas kaislība ir ceļošana, turklāt nevis parastās un vispārpieņemtās ekskursijas ar tūrisma firmām un viesnīcu rezervēšanu vēl ilgi pirms izbraukšanas, bet gan ceļojumi ar neprognozējamiem piedzīvojumiem, ko pilnīgi noteikti garantē došanās tālā ceļā ar «stopiem». Un tā, izmantojot atsaucīgos šoferīšus, ātri, ērti un – kas svarīgi – arī lēti Aija apceļojusi pusi Eiropas un Krieviju.
Piedzīvojumi esot sākušies līdz ar astoņpadsmito dzimšanas dienu – tūdaļ pēc vidusskolas beigšanas. «Kopš pabeidzu vidusskolu, katru vasaru kopā ar draugiem centos doties kādā tālākā ceļojumā. Pirmais bija piedzīvojumu brauciens uz Prāgu un Budapeštu. Tā kā bijām pavisam parastas skolniecītes, kam vienīgos ienākumus veidoja vecāku piešķirtā kabatas nauda, nekādi tūrisma aģentūru pakalpojumi mums pat sapņos nevarēja rādīties. Ja pareizi atceros, lai dotos pirmajā braucienā, no vecāku iedotās kabatas naudas man bija izdevies sakrāt trīsdesmit latu. Sapnis par ceļojumu bija nosapņots, atlika vien to realizēt. Un mūsu situācijā vienīgais veids, kā to izdarīt, bija ceļot ar «stopiem»: «Man ne mirkli nebija bail no tā, ka kāds autovadītājs varētu būt lielceļa laupītājs vai nez kāds maniaks. Domāju, ka, jau paskatoties vien uz šoferi, varu pateikt, kas viņam «zem ādas». Tagad gan, lai arī neko ļaunu neesmu pieredzējusi, tomēr esmu kļuvusi bailīgāka.»
Atgriežoties pie sava pirmā ceļojuma, Aija turpina: «Piekrāvām pilnas mugursomas ar ceļojumā nepieciešamākajām lietām – galvenokārt rupjmaizi un sieriem – un izgājām uz lielās šosejas. Lai arī ceļojuma laikā no iekšpuses netika apskatīta neviena kafejnīca, brauciens ar daudzo automašīnu maiņu un pusdienu siermaizēm parkos uz soliņa izdevās lielisks. Līdzpaņemtie trīsdesmit lati bija tieši tik daudz, cik nepieciešams šādam braucienam. Tagad man ir grūti iedomāties, ka varētu doties tālākā ceļā ar tik niecīgu summu, bet toreiz man ar to pilnībā pietika un nevienu brīdi nejutos slikti.» Lai arī reizēm nakšņot iznācis teltī, bet citreiz laipni atvēlētā benzīntanka stūrītī, pirmais pārbaudījuma brauciens bijis tiešām izdevies, teic Aija. Un tādēļ jau nākamajā vasarā meitenes, kas «balsoja» automašīnas, bija sastopamas ceļā uz Spāniju.
«Kopš tā laika ar «stopiem» esmu nokļuvusi gan Vācijā un Francijā, gan arī dažādās vietās Krievijā. Atceros, kā reiz Lietuvā pie mums piestāja kāds šoferītis, kas arī bija nolēmis nedaudz paceļot. Mēs ar viņu braucām trīs dienas, kamēr bijām tikuši cauri visai Polijai un Vācijai. Mūsu ceļi šķīrās tikai pie Francijas robežas. Tā bija lieliska veiksme, kādas bieži negadās,» stāsta neremdināmā ceļotāja. Taču tūdaļ viņa atzīst, ka, lai arī kopumā autovadītāji ir atsaucīgi un veiksme iet kopsolī ar ceļotājiem, reizēm «mašīnu medības» arī krietni ieilgst. Vissmagāk Aijai kopā ar savu ceļabiedru gājis Krievijā uz patiešām lielas automaģistrāles pie Mongolijas robežas: «Uz lielā ceļa mēs nīkām pusi dienas, un visā šajā laikā kā septītais pasaules brīnums parādījās divas mašīnas. Taču nevienā no tām nesēdēja ceļotājus saprotoši cilvēki, tādēļ turpinājām soļot. Tikai pēc vēl ļoti ilga laika uz maģistrāles parādījās trešais spēkrats. Un ar to mums veicās – šoferis apņēmās kādu ceļa gabalu pavest. Nīkšana un ilgā mašīnu gaidīšana bija tiešām nogurdinoša.»
Ceļojumos ar noķertām automašīnām Aija kopā ar draugiem dodas ne tikai uz ārzemēm, bet braukā arī tepat pa Latviju. Salīdzinot pašmāju šoferīšus ar autovadītājiem ārzemēs, Aija atzīst, ka atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki ir gan šeit, gan arī viņpus robežas. Tiesa gan, Latvijas autovadītājiem neatkarīgi no tautības netīk ar nepazīstamajiem «stopētājiem» ielaisties garās sarunās un spriedelējumos par dzīvi. Ārzemēs šoferi ir runātīgāki. «Eiropā ceļošana ar «stopiem» ir plaši izplatīta. Šo pārvietošanās veidu labprāt izmanto gan studenti, gan arī jaunieši no turīgām ģimenēm. Autovadītāji pie tā ir pieraduši un labprāt izpalīdz. Sapratis, ka mašīnā iesēžas ārzemnieks, šoferis labprāt sāk sarunu. Viņš izstāstīs par interesantākajām apkārtnes vietām, ieteiks apskates objektus, kas nav norādīti kartē, bet reizēm pat piedāvās naktsmājas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka Latvijas autovadītāji būtu sliktāki vai mazāk izpalīdzīgi. Reiz, braucot uz Kolku, šausmīgi lija. «Balsojot» mašīnas es un draugs bijām viscaur izmirkuši. Mūs uzņēma kāda mašīna, kurā jau sēdēja četri cilvēki – divi priekšā un divi aizmugurē. Tad iekāpām vēl mēs abi. Reti kad šoferim piemīt tik liela laipnība. Bet, protams, tas arī lielā mērā atkarīgs no veiksmes,» teic Aija.
Patlaban Aija jau ir ieguvusi autovadītājas tiesības un plāno pirkt mašīnu. Viņa ir pārliecināta, ka pret balsotājiem būs atsaucīga – kā nekā pati kopā ar draudzenēm devusi zvērestu: «Ja vien kļūšu par auto īpašnieci, palīdzēšu ceļmalās stāvošajiem ceļotājiem.»
Atziņas, kas radušās, «balsojot» mašīnas
Piedodiet, puiši, bet autovadītājs labprātāk priekšroku dos un savā mašīnā sēdinās meitenei, kas «stopē». Visvieglāk auto noķert ir vienai balsojošai meitenei, tad divām, tad meitenei kopā ar puisi, bet visgrūtāk tas ir diviem puišiem.
Ceļojumā ar «stopiem» vislabāk doties vienatnē vai divatā. Jo vairāk būs gribētāju braukt, jo grūtāk būs sameklēt atsaucīgu šoferi.
Ja ceļa malā stāv garāka rinda ar «balsotājiem», nekad nevar zināt, kuru no viņiem šoferītis uzņems savā mašīnā – reizēm tas būs pirmais, bet citreiz vidējais vai priekšpēdējais braukt gribētājs.
Ja ceļmalā nostāvēts jau ilgāku laiku, bet visas automašīnas aizbrauc garām, pat nepiebremzējot, nevajag zaudēt cerības – agrāk vai vēlāk veiksme tomēr atgriezīsies.
Ja vien mašīnas nebrauc pārāk blīvā straumē, «stopētājam» labāk ir nemitīgi soļot sava galamērķa virzienā.
Vairumā Eiropas valstu autovadītāju ir pieraduši pie ceļotājiem tādēļ labprāt izpalīdz. Citādi ir Zviedrijā, kur tikai retais uzdrošinās uzņemt mašīnā svešu cilvēku.
Braukšana ar «stopiem» noteikti ir viens no interesantākajiem un piedzīvojumiem bagātākajiem ceļošanas veidiem, turklāt tas ir arī ļoti lēts.

ZZ.lv bloku ikona Komentāri

ZZ.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.