Pērn 28. novembrī «Zemgales Ziņu» lauku lappusēs bija publicēts Limbažu rajona zemnieces, piena ražotājas Signes Seiles raksts «Visi saka: naudas maz. Bet nav jau tā, ka nemaz».
Pērn 28. novembrī «Zemgales Ziņu» lauku lappusēs bija publicēts Limbažu rajona zemnieces, piena ražotājas Signes Seiles raksts «Visi saka: naudas maz. Bet nav jau tā, ka nemaz.» To izlasījis un salīdzinājis ar savu pieredzi un zināšanām, redakcijai zvanīja bijušais zemnieks un deputāts Kārlis Bērziņš. Viņš uzskata, ka lauksaimnieki balansē uz izdzīvošanas robežas, un S.Seiles peļņas aprēķins ir manāmi nekorekts. Arī K.Bērziņš savulaik ir kopis slaucamās govis, ražojis un pārdevis pienu, tādēļ vērts ieklausīties viņa viedoklī.
Pārdeva saimniecību, atstājot atspēriena vietu
«Pēc Seiles kundzes aprēķiniem, peļņa no vienas govs ir 87 lati, taču pa ceļam uz šo rezultātu «Priežkalnu» saimniece ir pazaudējusi vairākas vērā ņemamas izmaksas,» stingri pārliecināts ir K.Bērziņš. Viņš arī steidza to pierādīt.
Pirms astoņiem gadiem K.Bērziņš vēl bijis Limbažu rajona Lēdurgas pagasta ievērības cienīgas saimniecības – arī «Priežkalnu» tāpat kā S.Seile – saimnieks, 34 slaucamu govju un 92 hektāru zemes īpašnieks. Gotiņa Nīla otrajā laktācijā devusi 9205 litrus piena gadā un ar šo rezultātu ieņēmusi trešo vietu Latvijā. 1996. gada augustā žurnāls «Latvijas Lopkopis Un Piensaimnieks» rakstīja: ««Priežkalni» nav padomjlaiku mākslīgi radīta paraugsaimniecība, tāpēc zemnieki tur var nolūkot daudz vērtīga un rosinoša. Ferma patiesi ir viena no vislabākajām.» Taču šis stāsts galu galā izrādījās ar bēdīgām beigām, jo saimnieks centās stingri kārtot grāmatvedību, un tā liecināja par pakāpenisku peļņas lejupslīdi. Sākumā viņš nelicies mierā, lai piepelnītos, gājis meža darbos. Bet cik tad ilgi tā var!? Laikam ejot, lopkopība kļuvusi par nerentablu nodarbošanos. Paaugstinājušās elektrības un degvielas cenas, bet piena iepirkuma cena kritusies. Beigās K.Bērziņš «Priežkalnus» pārdevis, atstādams savam pēcnācējam 30 sivēnmātes, govju ganāmpulku, tehniku, māju, tā teikt, labu pamatu atspērienam. Diemžēl arī viņa «mantinieks» jau esot uz izputēšanas robežas.
«Daudzi zemnieki nemāk vai arī negrib visu kārtīgi aprēķināt. Mēs to darījām. Visu gados krāto mantību pārdot, protams, bija ļoti sāpīgi. Taču ilgāk noņemties ar uzņēmējdarbību, kas rada zaudējumus, nevarējām,» piebilda Bērziņa kundze Vija. «Es izrēķināju: piena litra pašizmaksa ir 12 santīmu, bet «Limbažu piens» par to man maksāja tikai desmit santīmu. Un tā – jo vairāk slaucu, jo dziļāk grimu. Lai piena lopkopību neizputinātu un kaut cik noturētos kājās, cirtu mežu,» stāstīja K.Bērziņš.
Piena cena = dīzeļdegvielas cena = alus cena?
Pēc saimniecības pārdošanas Bērziņi pārcēlušies uz Jelgavas rajonu – Svētes pagastā viņi jau kādreiz dzīvojuši. «Biju pirmās neatkarīgās Jelgavas Domes deputāts. Populārs,» teica bijušais lauksaimnieks. Viņš atcerējās, ka reiz Rīgā bijusi izstāde, kur kāds vācietis mēģinājis pārdot septiņas govis par 800 latiem. «Es nodiņģēju līdz 500 latiem un nopirku tos lopiņus. Pēc gada pārdevēji bija atbraukuši ciemos, lai aplūkotu, kā «vācietēm» klājas. Viņi bija izbrīnīti, cik labi! Vācieši mani aicināja aizbraukt pie viņiem, apgūt viņu pieredzi lopkopībā un vispār palūkoties, kā saimnieko Vācijā. Tur lauksaimnieks par litru piena, mūsu naudā rēķinot, saņēma 20 santīmu. Tad var normāli dzīvot pat bez subsīdijām. Pie mums arī šie valsts atbalsta maksājumi palīdzēt nespēj. Atšķirīgā klimata dēļ vācieši ražo lētāku nekā pie mums lopbarību, no hektāra viņi novāc 1000 tonnu kukurūzas, no kā vēlāk gatavo skābbarību. Lai no daudzgadīgā zālāja iegūtu 1000 tonnu, jānopļauj ap 20 hektāru zāles. Tas ir daudz dārgāk. Vācijā augu veģetācijas periods ir par mēnesi garāks, tādēļ arī turienieši zemenes, gurķus un citus dārzeņus iegūst pirmie. Mēs nevaram konkurēt ar Eiropu!» K.Bērziņš uzsvēra. Viņš arī uzskata, ka nav normāli zemniekam par svaigi slauktu pienu maksāt 6 santīmus, bet attaukotu veikalos tirgot par 24 santīmiem. «Tā strādājot, par peļņu nav ko sapņot!» K.Bērziņš atminējās, ka Vācijā darbojas vienādojums: viena litra piena cena = viena litra dīzeļdegvielas cena = viena litra alus cena. Mūsu valstī pat minerālūdens maksā vairāk, nemaz nerunājot par dīzeļdegvielu.
Trūkst pastāvīgo un atsevišķu mainīgo izmaksu
Kas tad īsti ar S.Seiles aprēķiniem nav kārtībā? K.Bērziņš norādīja, ka trūkst pastāvīgo un atsevišķu mainīgo izmaksu. «Es, lai aprēķinātu savas saimniecības rentabilitāti, kontaktējos ar konsultantu no Zemkopības ministrijas, un rezultāts izrādījās bēdīgs,» teica K.Bērziņš. «Savukārt S.Seile savā publikācijā, veicot aprēķinus, konstatē, ka peļņa no vienas govs ir 87 lati. Tādas lietas nevajadzētu publicēt. Šajā aprēķinā trūkst daudzu būtisku izmaksu – govs atražošanas izmaksu (aptuveni 10 latu mēnesī), ēku, tehnikas ekspluatācijas, amortizācijas, apkopes izdevumu, apdrošināšanas maksas par govīm un pats galvenais – nodokļu. Vai Valsts ieņēmumu dienestā ir nekārtības?» K.Bērziņš norādīja, ka darba alga, energoresursi, higiēnas preces dienā nevar izmaksāt tikai 0,50 latu, jo, slaucot piena vadā, iekārta ir jāmazgā ar līdzekli, kura 35 litru kanna maksā ap 40 latu un tiek iztukšota mēneša laikā.
«Pašreiz es atkal nodarbojos ar lauksaimniecību – audzēju tulpes,» ironizē K.Bērziņš. Patiesībā viņš darba gaitas ir metis pie malas, jo «ar lauksaimniecību nodarboties nav jēgas, nav progresa, nevienam neuzticos.» K.Bērziņš ir aizgājis pensijā un uz jautājumu, vai saimniecības pārdošana nevienu brīdi nav bijusi jānožēlo, nedomājot atteica: «Ja man saimniecību pat par brīvu dotu atpakaļ, es neņemtu. To visu atceros kā vecos labos laikus. Jā, saimniecībā veica eksperimentus, viesojās ārzemnieki, prese, bet, ja patiesi liels darbs nevainagojas ar panākumiem, tad uzskatu, ka nav jēga turpināt tikai kaut kā, cīnoties par izdzīvošanu.»
Kaut arī politiķa gaitas jau sen aiz muguras, K.Bērziņš labprāt par to mēdz diskutēt, uzsverot, ka politika no uzņēmējdarbības nav atdalāma. Arī aktualitātēm lauksaimniecībā viņš seko līdzi. «Lauksaimnieki balansē uz izdzīvošanas robežas. Bet vai neviens cits zemnieks par S.Seiles publikāciju neprotestēja? Dīvaini… Šādi raksti parādās bieži, tikai liekot priecāties politiķiem. Nu jā, kādēļ lai protestētu, ja neviens tāpat neņems vērā? Daudzi vienkārši neprot koncentrēties uz sižeta līnijām – negrib aprēķināt, ieskatīties dzīves īstenībā.»
