Jelgavas mēra Andra Rāviņa vizīte STU joprojām potenciālā investora – kompānijas «Dalkia» – mītneszemē Francijā ir vainagojusies ar kārtējo vēstuli no «Dalkia» pārstāvja Austrumeiropas valstīs Andreasa Greima.
Jelgavas mēra Andra Rāviņa vizīte STU joprojām potenciālā investora – kompānijas «Dalkia» – mītneszemē Francijā ir vainagojusies ar kārtējo vēstuli no «Dalkia» pārstāvja Austrumeiropas valstīs Andreasa Greima. Tajā viņš apstiprina «Dalkia» gatavību «darīt visu, lai papildus termiņā tiktu veikts kvalitatīvs Jelgavas projekta audits un izpēte. Jaunais termiņš – 1. marts – šķiet reāls. Kaut gan Jelgavas STU situācija ir sarežģīta, es domāju, ka spēsim rast kopīgu risinājumu, lai pārvarētu Jelgavas STU kritisko situāciju, it īpaši finansu». Pieklājīgi vārdi, taču īpašu skaidrību tie STU sanācijā neievieš. Savukārt 1. marts – termiņš, kad «Dalkia» teiks savu «jā!» vai «nē!» (ja vien netiks nosprausti jauni pagarinājumi) – jelgavniekiem nozīmē tikai to, ka par 99% STU būs maksātnespējīgs arīdzan Saeimas vēlēšanu laikā, un, domājams, būs laba ēsma politiķu spēlītēm reitingu celšanai.
No vienas puses, var jau piekrist Domes izpilddirektoram Gunāram Kurlovičam, ka steigties ar STU sanāciju nav jēgas, galvenais – solījums par 10% samazināt siltumenerģijas tarifu – ir izpildīts un vietējie siltumpatērētāji var dzīvot bez bēdu. Un tomēr – STU Pasaules Bankas kredīta miljonu slogs neveicina pilsētas attīstību, STU maksātnespēja līdzās «kurjatņikiem» ir kļuvis par neatņemamu pilsētas vizītkartes daļu, kas kaut kā neliek investoriem skriet uz Jelgavu kā sadegušiem. Saglabājoties maksātnespējai vienā no lielākajiem pašvaldības uzņēmumiem, būtiski cieš Jelgavas tēls, par kura uzlabošanu iepriekšējie domnieki īpaši nedomāja. Kā būs ar pašreizējiem?
Šķiet, par vienu no cerīgākajām atziņām A.Greima vēstulē var uzskatīt to, ka «Dalkia» atzīst par svarīgu jaunai STU izpētei par pamatu ņemt 2001. gada uzņēmuma finansu rezultātus, kas būs pieejami janvāra beigās. Jācer, ka šie svaigākie dati arī objektīvāk atspoguļos patieso finansiālo situāciju gan STU, gan Jelgavā kopumā, ja jau Domes vadība līdzšinējo «Dalkia» rīcībā esošo informāciju par STU un situāciju pilsētā ir novērtējusi kā neobjektīvu.
Savukārt vēstules intriga ir pataupīta tās beigās, kur A.Greims atzīst, ka «jebkurā gadījumā vissvarīgākais, lai mēs sasniegtu mūsu kopējo mērķi, ir pieejamība informācijai par Jelgavas STU (pirmkārt jau finansu) un patiess pašvaldības atbalsts, piemēram, kontaktos ar Cukurfabriku un RAF». Te nu rodas viens otrs jautājums. Vai šī rindkopa vēstulē nav jāsaprot kā mājiens uz informācijas trūkumu par STU finansēm? Vai «Dalkia» tiešām ir izjutusi «patiesu pašvaldības atbalstu» nepieciešamajos kontaktos ar Jelgavas uzņēmējiem? Jācer, ka šādam mājienam nav pamata, citādi būs jāsāk domāt, ka Jelgavas Domes pozīcija nemaz nevēlas STU sanāciju.
Starp citu, A.Rāviņa vadītās Domes pozīcijas pārstāvji nav izslēguši arīdzan STU bankrota iespēju. Zināms izdevīgums pilsētai būtu arī no tā – Finansu ministrijai vajadzētu norakstīt prasību pret Jelgavas Domi par 4 miljoniem latu, taču šajā gadījumā vairāk nekā miljonu latu neatgūtu arī Jelgavas uzņēmēji un pilsētas «slava» investīciju piesaistē kļūtu vēl nepatīkamāka. Tomēr bankrots visdrīzāk varētu kļūt aktuāls jautājums tikai 2003. gada nogalē, ja investoru piesaistes mēģinājumi izrādīsies bez rezultātiem. Skaidrs, ka problēmas pārdot bankrotējušu STU nerastos, tikai pilsēta iegūtu ievērojami mazāk līdzekļu un faktiski zaudētu ietekmi uzņēmumā.
Bet ietekme, kā zināms, ir liela lieta, un Jelgavā netrūkst politiķu, kas vismaz līdz vēlēšanām, maigi sakot, nevēlētos zaudēt tādu varenu politisko instrumentu kā ietekmi STU, it īpaši kārtējās apkures sezonas sākumā. Tamdēļ, lai cik tas paradoksāli arī neskanētu, ārvalstu investora piesaiste STU noteikti palīdzētu atveseļot arīdzan politisko vidi Jelgavā un mazinātu acīmredzamās korporatīvās saites, kas atklājās kaut vai Domes rīcībā attiecībā uz STU tiesvedību ar Jelgavas Cukurfabriku. Kamēr roka roku mazgās, tās nekļūs baltākas. Jāparādās trešajai rokai – ar ziepēm.
