Pāri Latvijai uzbangojis patriotisma vilnis.
Pāri Latvijai uzbangojis patriotisma vilnis. Lai tautu padarītu patriotisku, tiks sperti radikāli soļi. Acīmredzot tiks ieviests pārbaudīts serviss: no rīta – politinformācija, pēcpusdienā – politmācība, vakarā – Latvijas vēstures īsais kurss, jo garais ir miglā tīts, visefektīvākais – Sibīrija – diemžēl atrodas kaimiņvalstī. Rezultāts būs un pie tam ātri, jo galvenais jau ir panākts.
Mūsdienu Latvijā meitenēm vairs nav jāvergo skolās, bet var izbaudīt brīvību Čakmarijas ielā, jāmāk tikai sarēķināt saņemamo naudu un sutenera nodokli. Zēni «kaifot» un, ja vajag, zagt un slepkavot var jebkurā laikā, jāprot vienīgi sarēķināt, kad būs nākamās kaulu sāpes. Domāts arī par vecākiem cilvēkveida radījumiem: gan pilsētu ielās pudeļu vācēji, gan izgāztuvēs atkritumu šķirotāji var gādāt par savu iztikas minimumu. Paradīze – par to ilgus gadus sapņoja ne vien latvieši.
Tiesa, ir arī cita Latvija, it kā pagrīdē. Tie ir trīs milicijas leitnanti, kas krita sadursmē ar OMON, pieci Bauskas miliči, kas tam pašam spēkam stājās pretī ar ieročiem rokās. Tie ir arī Juris Podnieks un Ita Kozakēviča, kuriem Latvijai naidīgi spēki «palīdzēja» nomirt. I.Kozakēviču desmit gadu nāves jubilejā Polijas prezidents apbalvoja ar Polijas Republikas augstāko civilo ordeni (Ita Kozakēviča – Latvijas pilsone, pēc tautības poliete). Latvijā šie cīnītāji ir aizmirsti. Ne viņi paši, ne viņu varoņdarbs (jā, nevis darbība) netiek pieminēti nevienā jubilejā, ne savā, ne valsts. Tā vietā mēs bez gala un malas kaisām pateicības vārdus van der Stūlam, van der Kolam, van der… utt., kas apsveikuši, sēžot drošībā un kaisot pamācības gan «reņģēdājiem», gan «sarkanrozīgajiem», gan tieši idiotiem, stulbeņiem un muļķiem. Diemžēl mūsu valsts stūrmaņi šo «van der» priekšā stāv kā rekrūši un nemitīgi apgalvo: «Prieks censties!»
Ja kāds no spices vīriem tik tālu izlasījis, tad tūlīt tiks iedarbināts refrēns: «Naudas mums ir tik, cik ir», tas ir, nav. Kas par atsitienu! Bet šoreiz runa nav par naudu, lai valsts budžets mierīgi guļ.
Svarīgi, lai vadošās personas valstī pārslēgtos no «rauj, kur dabū» uz «gana dzerts, nu gana» un sāktu uzzināt, kas ir pilsoņa pienākums un pēc tam patriotisms. Pirmais solis būtu ļoti lēts, ātrs un, domāju, efektīvs. Ja valsts 100 gudrās galvas samestu cepurē savu vienas dienas algu, tad par šo kapitālu varētu: 1) papētīt un fiksēt reālo cīnītāju (nevis barikāžu dalībnieku) biogrāfijas, sagādāt fotogrāfijas, apkopot piederīgo atmiņas; 2) savākto pavairot trīs četros tūkstošus eksemplāru un nosūtīt visām mācību iestādēm, pašvaldībām, Saeimai, valdībai un partijām tautas varoņu stenda izgatavošanai; 3) pedagogiem sarīkot semināru par šiem cilvēkiem, lai uz katru skolēna jautājumu tiktu dota atbilde. Seminārā varētu piedalīties arī valsts vadītāji. Tas būtu pirmais solis, pārējie rādītu katras iestādes patieso patriotismu.
Pēc tam kaut vai piespiedu kārtā katram bērnam jāparāda, cik skaista ir zāle mūsu pļavās un parkos, cik skaisti ir gan zvirbulis, gan gulbis, gan vista. Un neko nevajag ne lauzt, ne «ubitj».
Mūsu pašu cilvēkiem, ne tikai bērniem, jāpastāsta, ka latvieši nav «bauri», bet gan zemnieku tauta ar visiem talantiem, bez kuriem tā nevar pastāvēt. Padomju Savienībā visās svarīgākajās būvēs atbildīgos amatos strādāja latviešu speciālisti. Maskavā elku līmenī bija Māris Liepa, Sanktļeņinburgā – Jansonu ģimene, visā Krievijā – Ivars Kalniņš u.c. Arī Dainis Turlais Afganistānā nebija «svešinieks».
Vija Artmane, Ita Kozakēviča un vēl daudzi citi saņem savās jubilejās apbalvojumus. Mēs par to kautrīgi klusējam, jo varbūt Eiropa mūs nesapratīs, tas viņu līmenim par sarežģītu.
Latvieti, sāc domāt un novērtēt sevi, netici tam, ko par tevi stāsta «labvēļi» no Rietumiem!
