«Zemgales Ziņas» nesen rakstīja par dzejnieku Eduardu Aivaru, kas 2001. gada rudenī par savu jaunāko krājumu «Es pagāju» saņēma Rakstnieku savienības, Kultūras fonda un a/s «Preses nams» konkursa godalgu. Īsi pirms Ziemassvētkiem šis krājums tika izdots.
«Zemgales Ziņas» nesen rakstīja par dzejnieku Eduardu Aivaru, kas 2001. gada rudenī par savu jaunāko krājumu «Es pagāju» saņēma Rakstnieku savienības, Kultūras fonda un a/s «Preses nams» konkursa godalgu. Īsi pirms Ziemassvētkiem šis krājums tika izdots. Dzejnieka grāmatas iznākšana – tas ir īsti neizskaidrojams brīnums, kāds Jelgavā piepildās ne katru gadu.
Atļaujos kalkulēt, ka tie ir klusi svētki apmēram simt mūsu avīzes lasītājiem, kas ir nopirkuši šo grāmatu vai no drauga paņēmuši to izlasīt. Ļoti iespējams, ar laiku šīs dzejas baudītāju kļūs arvien vairāk, bet arī tagad, ceru, daudziem ir interesanti uzzināt no «ķēķa puses», ko jūt mūsu vidū dzīvojošais dzejnieks. Dzejnieks taču ir superjūtība.
Šīs Eduarda Aivara pārdomas ir mēģinātas pierakstīt «Es pagāju» iznākšanas svētkos, kā arī divatā tiekoties kafejnīcā «Silva», kur fonā nomierinoši skan kādas citas Jelgavas leģendas Sergeja Saviča sintezators.
«Miglā asaro logs…»
Kad 2001. gada Dzejas dienās viesojos Alojas vidusskolā, kāda 15 gadu veca meitene man uzdeva trīs brīnišķīgus jautājumus. Es gan esmu aizmirsis viņas vārdu un uzvārdu, bet, ja šī meitene veiksmīgi tiks cauri pusaudžu vecumam, tad par viņu runās. Pirmais bija šāds: «Bet vai jūs varat uzrakstīt tādu dzejoli kā Čaka «Miglā asaro logs», ko visi tā dzied, kas ir ļoti populārs utt.?»
Kādu brīdi pagaidīju un tad teicu: «Teorētiski – jā. Taču tas nav mans uzdevums. Tas laiks ir pagājis, kad komponisti komponēja dziesmu tekstus. Tagad lielāko daļu tos raksta kāds no grupas dalībniekiem. Kaut kādi kontakti, sadarbība starp mūziķiem un dzejniekiem jau pastāv. Reiz Rīgas – Jelgavas vilcienā agrākā Jelgavas ansambļa «Salve» ģitārists Egīls Pētersons uzrakstīja vienu pantiņu, kas bija domāti kā dziesmas vārdi, un, to iedevis man, teica: «Fiksi uzraksti pārējos vārdus!» Tas tak neiet cauri! «Ar jums, dzejniekiem, neko nevar sarunāt,» viņš atrūca. Kopš mūsu sarunas vilcienā ir pagājuši četri mēneši. Es viņam to tekstu esmu uzrakstījis, bet tas neliekas tik «foršs», lai to lasītu kā dzejoli. Taču, ja E.Pētersons «uztaisīs» melodiju, tad varbūt tas izskanēs pārliecinoši.
Ir, protams, tādas dziesmas, par kurām es priecātos, ja būtu to vārdu autors. Piemēram, Mirdza Zīvere dzied divas tādas – «Rudens ogle» un «Priekšnojautas». Es nedomāju, ka šo dziesmu vārdi ir ģeniāli, ja tos vienkārši uzraksta uz papīra, bet kopā ar mūziku un izpildījumu rezultāts ir iznācis ļoti labs. Reizēm liekas, ka būtu skaisti, ka tavus vārdus atskaņo radio. Bet tas patiešām nav mans uzdevums.
«Tu neej prom no savas rozes…»
Otrs meitenes jautājums bija: «Kāpēc vispār jāraksta dzeja? Tagad ir internets utt. Kas vispār tagad lasa dzeju?» Es par atbildi varu ņemt dziesmas rindiņu «Tu neej prom no savas rozes!» Tas ir tā – ja esi uztaustījis to, ko Dievs tev ir atvēlējis, tad šajā laukā ir jāstrādā. Katram cilvēkam var būt divas trīs lietas, ko viņš varētu darīt profesionāli labi. Tā man ir ar dzeju. No rakstīšanas es nevaru iet prom, vai tur mainītos politika vai pat sabiedriskā iekārta. Ja atceramies, padomju laikā dzeju krājumi iznāca vairāku desmitu tūkstošu metienos. Tagad tirāža divi tūkstoši, kāds ir grāmatai «Es pagāju», dzejai tiek uzskatīta par lielu. Kāpēc tolaik bija lieli metieni, man joprojām ir mīkla. Iespējams, cilvēki alka pēc brīva vārda, kas tolaik maz bija atrodams avīzēs un tomēr dzejā bija vairāk. Taču domāju, ka tieši brīvā Latvijā situācija dzejas rakstīšanai ir pilnīgi normāla, kādai tai vajadzētu būt. Lielie metieni nav vajadzīgi, jo tā īsti dzeju izprot apmēram divi procenti no mūsu sabiedrības.
No otras puses – vienmēr kaut kas notiek uz kaut kā rēķina. Par savu dzeju man ir jāmaksā gan morāli, gan materiāli uz savu tuvinieku rēķina. Tas viss ir ļoti sarežģīti, bet tas ir mans dzīvesveids, un tur neko nevaru darīt.
Trešais meitenes jautājums bija šāds: «Bet kā tad agrāk bija un tagad ir ar atskaņām? Kāpēc dzejnieki tās vairs nelieto?»
Es domāju, ka atskaņas dzejā – tas ir noiets posms. Man arī ir bijuši dzejoļi ar atskaņām, un tiešām tur ir iznācis kāds piepildījums utt. Tomēr atskaņas bieži vien ir pašmērķīgas un ierobežo dzejoli. Nesen Somijā iznāca desmit latviešu dzejnieku izlase, un tur ir arī mani dzejoļi. Guntars Godiņš, kas bija Rakstnieku savienības priekšsēža vietnieks, šīs grāmatas gatavošanas laikā man pieteica: «Tikai nenes ar atskaņām, tāpēc ka somi principā tās netulkos un tādus dzejoļus neizdos.» Tā nav mode, tā ir attīstība. Es justos slikti, ja mēģinātu visus savus dzejoļus iedabūt iekšā atskaņās. No otras puses – arī prozā ir poēzija un poētiski gabali. Taču prozā tu tam kā rindkopai stāstā vai romānā pārskrien pāri. Dzejolis ir autonoms mākslas darbs, kuram ir patstāvīga vērtība un cita piegarša.
Kad izstiepjas laiks
«Es pagāju» – šim nosaukumam sākotnēji ir mūžības konteksts, tas ir no dzejoļa, kas saistīts ar angļu dzejnieka Džona Kītsa nāvi 1821. gadā. Biju domājis, ka glabāšu šo dzejoli kādam ļoti nozīmīgam krājumam, ko izdošu 65 gadu vecumā. Taču tad 2001. gada sākumā nāca šis Rakstnieku savienības, Kultūras fonda un «Preses nama» izsludinātais konkurss, kur man bija ļoti spēcīga motivācija piedalīties. Vispār jau nevar dzejoļus sarakstīt pusgada laikā, bet tad, man liekas, laiks kaut kā izstiepās un augustā iesniedzu komisijai šo krājumu, kuram izmantoju nosaukumu, kas sākotnēji nebija domāts publicēt. Tad šim «pagāju» nāca klāt šaha motīvs: «Es pagāju ar torni». Es kaut ko izdarīju un tu? Tagad gaidu no tevis kādu gājienu. Vienīgais, kas man neienāca prātā, te varētu būt motīvs «Es pagāju garām». To man pateica kāds cilvēks, kad darbs jau bija iesniegts.
Interesanti, ka krājumā ir iekļauts viens vecāks, man diezgan tuvs dzejolis par Liepāju, Kūrmājas prospektu. Savulaik to kopā ar vairākiem citiem biju iesniedzis «Izglītībā un Kultūrā». Pārējie tika publicēti, bet tieši tas ne. Kad prasīju dzejoli atpakaļ, izrādījās, ka mīklainā veidā tas redakcijā ir pazudis. Īsi pirms «Es pagāju» iesniegšanas to atradu vienā vecā kladē, un nu tas ir publicēts. Ir pilsētas, kas jebkuram latvietim ir tuvas. Es domāju, ka tāda ir Rīga, tās ir Cēsis, Liepāja. Jo tu vairāk tajās skaties, jo mīļākas kļūst arī citas. Ar Jelgavas vārdu šajā krājumā ir vairāki dzejoļi. Tā ir pilsēta, kurā esmu dzīvojis visilgāk.
«Zemgales Ziņu» lasītāju atsauksmēs internetā ir izteiktas bažas, ka «Es pagāju» divu tūkstošu tirāža tomēr ir pārāk maza. Gandrīz visi šajā krājumā ievietotie dzejoļi ir tapuši 2001. gadā, tie tikpat kā nav publicēti periodikā, un man būtu žēl, ja cilvēki, kas lasa manu dzeju, kaut kādu iemeslu dēļ grāmatu nedabūtu. Patlaban nepilnu mēnesi pēc darba iznākšanas vismaz grāmatnīcā «Alta» to sola vēl pievest.
***
Atkal tie puikas
Vītolu draiskajā ēnā
Raksta pa dzejolim dienā
Ar nazi uz taciņas
Dzejolis visiem viens, īss un
kodolīgs:
«ES TEVI MĪLU, LATVIEŠU
MEITENE»
Viņa ir uz visiem viena
Viena uz trim distāvu mājām
Nepirksts tai nav piedurts
Puikas viens otru uzmana
Drīz tai jāiet te garām
Tad viņa redzēs, kas rakstīts
Drīz atbrauks no tālienes muļķis
Un apprecēs
Kam padomu prasīt?
Puikas bezpalīdzīgi kā
bezdelīdzēni
Zemu laižas
Kā sadalīt meiteni
Ne jau gabalos
Kurš izdomās, to apbalvos
***
Atšķirības starp
māksliniekiem
Šis rīts ir Jelgavai pa spēkam
Tā strauji lec no gultas, Dievam nav jāstutē
Kā pēc kara
Lūk, mēs, gājēji, jau ejam
Vīrs tik līdzīgs sievai, ka, liekas, brālis un māsa
Pie tā noved kopdzīve – nav slikti
Toties gleznotājs pāri ielai
Ir līdzīgs savai otai
Viņš tāds kā nīgrs un mazliet
apskauž mani par to, ka esmu jaunāks
Nupat viņš skatās, kā es lieku kāju priekšā
mašīnām, un tās met kūleņus
Viņš slāj šurp
Ak Dievs, cik kalsns
***
Aivars Eipurs
Dzimis 1956. gada 13. martā Pabažu ciema Ainavās.
Kopš 1985. gada dzīvo Jelgavā.
Neprecējies, ir dēls Toms (17 gadu).
Mācījies Limbažu 1. vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur turpina studijas baltu filoloģijā (5. kursā). Ir saņēmis Zviedrijas Moreno institūta sertifikātu grupu psihoterapijā, apguvis angļu, franču, spāņu un itāļu valodu.
Darbojies atbildīgos amatos laikrakstos «LaBA», «Rīgas Balss», žurnālā «Parks». No 1993. gada strādā alkoholiķu rehabilitācijas laukā, tā sauktajā Minesotas programmā. Uzskata sevi par atveseļojušos alkoholiķi, kas nelieto alkoholu jau divpadsmito gadu un var būt spēcīgs ar to, ka spēj palīdzēt cilvēkiem, kas paši ar šo briesmīgo slimību ir nolēmuši tikt galā.
Nepieder nevienai draudzei, bet ir apzinātās attiecībās ar Dievu.
Ar pseidonīmu Eduards Aivars ir iznākuši vēl četri dzejoļu krājumi – «Dejas» (1991), «Jā» (1996), «Ainava kliedz» (1996), «Vasaras sniegs» (1999).
