Vecā gada nogalē Jelgavas kultūrvēstures un teātra cienītājus iepriecināja rosinošā literatūrzinātnieka un teātra kritiķa Viktora Hausmaņa grāmata par Jelgavas teātra vēstures ceļiem, spilgtāko personību veikumu un likteņiem.
Vecā gada nogalē Jelgavas kultūrvēstures un teātra cienītājus iepriecināja rosinošā literatūrzinātnieka un teātra kritiķa Viktora Hausmaņa grāmata par Jelgavas teātra vēstures ceļiem, spilgtāko personību veikumu un likteņiem.
Ieskatoties 20. gadu preses slejās, varam uzzināt, ka Jelgavas Latviešu biedrības teātris darbību sāka 1920. gadā ar vienu profesionālu aktieri Jāni Stakli. Pārējais trupas sastāvs bijuši «vietējie diletanti, kuri deva vienu izrādi nedēļā». Īsta profesionāla darbība sākusies tikai 1921./1922. gada sezonā, kad «pie teātra saistīja uz ciešām algām deviņus profesionālus aktierus un aktrises», bet nākamajā sezonā algoto mākslinieku skaits jau sasniedzis vienpadsmit.
1923./1924. gada sezonā teātra vadību pārņēmis režisors Jānis Kļava. Tā pamazām teātris ieguvis vispārēju sabiedrības simpātiju un izvērties par Jelgavai nepieciešamu mākslas iestādi. Veiksmīgākās izrādes bijušas Aspazijas «Sidraba šķidrauts», Brigaderes «Maija un Paija», Jēkabsona «Līga». Teātra darbību finansiāli atbalstījusi pati Jelgavas Latviešu biedrība. Atbalsts saņemts arī no valsts un Kultūras fonda. Žurnālā «Nedēļa» vēl piebilsts, ka šajā sakarā vēlama arī «teātra apmeklētāju mazliet dzīvāka līdzinterese».
