Vecais ģediņš, triju mazbērnu vectēvs Teofīls Siņēvičs, ir saviem Lediņu ceļa dārza kaimiņiem labi pazīstams kā dāsns pirts kūrējs, laipns un runīgs vīrs.
Vecais ģediņš, triju mazbērnu vectēvs Teofīls Siņēvičs, ir saviem Lediņu ceļa dārza kaimiņiem labi pazīstams kā dāsns pirts kūrējs, laipns un runīgs vīrs. Runājot par darba lietām, viņš vēl aizvien ir labs padomdevējs šoferu lietās. Lūk, kāds ir viņa autovadītāja stāsts.
Esmu strādājis par šoferi Jelgavas Autobusu parkā no 1950. līdz 1972. gadam. Tad kādu dienu uz Jelgavu atbrauca satiksmes ministrs un prasīja direktoram labākos parka šoferus. Biogrāfija man bija tiem laikiem «tīra». Kara laikā droši vien ar vietējo vācu okupantu pakalpiņu ziņu kā pusaudzis tiku izsūtīts spaidu darbos uz Vāciju, kur, pateicoties daudzu vāciešu cilvēcībai, izdzīvoju, atgriezos mājās. Tā es nokļuvu padomju impērijas vienīgajā starptautisko pārvadājumu uzņēmumā «Sovtransauto», kurā nostrādāju turpmākos 11 gadus. Esmu izbraucis visu Eiropu līdz Spānijai, pa ceļam apskatījis arī vietas, kur kara laikā dzīvoju.
Līdz šim laikam esmu laimīgi nobraucis bez avārijām. Manā šofera dzīvē bīstamākais atgadījums uz ceļa notika septiņdesmito gadu beigās. Tolaik Polijā Leha Valensas vadītie solidaritātes dumpinieki bija panākuši, ka Padomju Savienības automašīnas caur viņu zemi nelaida. Tādēļ «Sovtransauto» transportam uz Rietumeiropu bija jābrauc caur Rumāniju, Slovākiju, Čehiju – pāri Karpatiem. Tā kā tās ir ļoti kalnainas vietas, vienu šoferi tādā reisā nelaida. Braucām divatā. Toreiz mēs ar pārinieku vedām no Rīgas uz Leipcigu šampanieti. Krava – 24 tonnas, automašīna – ZIS, garums kopā ar treileri – 24 metri. Esmu braucis arī ar škodu un pēdējos reisos ar volvo. Bet vispār jāteic, ka sliktas mašīnas starptautiskajos reisos nelaida – visām bija jābūt pilnīgā tehniskā kārtībā.
No Prāgas uz Leipcigu gāja betona plātnēm izlikts ceļš: vienā virzienā 12 metru plata braukšanas josla, kalnos daudz līkumu – serpentīns. Gadījās, ka kāda lielāka kalna virsotnē mašīnai izskrēja priekšā fazānu bars. Man bija žēl šo skaisto putnu, un es spēcīgāk piebremzēju. Pēkšņi neizturēja piekabes bremžu uzlikas. Skatījos, vai nevar laisties nost no ceļa uz kādu pļavu vai lauku, bet nekur tādas vietas neredzēja – serpentīns bija uztaisīts tā, ka visur jākrīt lejā no klints augšpēdus.
Neizturējušas piekabes svaru, aprāvās arī pašas mašīnas bremzes, un, kamēr vēl ātrums to atļāva, es teicu pāriniekam: «Tu lec ārā – citādi abi divi nositīsimies, un nebūs kam pastāstīt, kas ar mums notika!»
Bet viņš nelēca. Būtībā jau arī es varēju lēkt. Zāle turpat ceļa malā auga liela, kūleņus desmit iztaisītu un dzīvs paliktu. Taču tobrīd galvā bija viena doma, ka vajag saglabāt mašīnu. Abām rokām satvēru stūri, nospriegoju kājas un, cenšoties bremzēt ar motoru, braucu lejup pa serpentīnu. Mašīna rēca, norautās bremzes dūmoja, spidometrs vairāk nerādīja – tas jau bija pārsniedzis savu maksimālo atzīmi 120 km stundā. Ik pa brīdim nāca uzkalniņi, kad likās, ka mašīna varētu nupat, nupat apstāties, bet tad atkal sekoja nogāze. Līkumos vairākas reizes bīstami iebraucu pretējās kustības joslā, taču laimīgi gadījās, ka ne ar vienu nesaskrējos. Kalna pakājē atradās neliela čehu pilsētiņa, kuras nosaukumu gan neatceros. Kritums samazinājās, un auto jau ripoja tik lēni, ka pārinieks izlēca ārā un sāka mest zem riteņiem akmeņus. Tā beidzot izdevās apstāties.
Pēc kādas pusstundas piebrauca klāt vēl vairākas kolēģu mašīnas. Pa visiem nomainījām sadegušās četras riepas un tad lēni – tikai ar pirmo ātrumu bez bremzēm – aizbraucām līdz Vācijai, kur kādā krievu armijas daļā divu dienu laikā bremzes salaboja, un mēs turpinājām ceļu.
Notikušajā vainīgos neviens nemeklēja. Mašīna tāpat kā cilvēks šad tad bojājas, un tur neko nevar darīt.
