Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga otrdien nākusi klajā ar ierosinājumu sākt nopietnas diskusijas par tādas normas ieviešanu, kas aizliegtu Saeimā ievēlētiem deputātiem attiecīgā sasaukuma parlamenta darbības laikā pāriet uz citu partiju.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga otrdien nākusi klajā ar ierosinājumu sākt nopietnas diskusijas par tādas normas ieviešanu, kas aizliegtu Saeimā ievēlētiem deputātiem attiecīgā sasaukuma parlamenta darbības laikā pāriet uz citu partiju. Kuluāros šī ideja jau tikusi apspriesta ne vienreiz vien, taču šoreiz prezidentes ierosinājums varētu būt pietiekams iemesls, lai sāktu nopietnu diskusiju par šo jautājumu. Neapšaubāmi, ka šāds prezidentes ierosinājums nācis klajā saistībā ar nesenajām piecu ekssociāldemokrātu aktivitātēm. «Ziņas» jau rakstīja, ka pieci bijušie sociāldemokrāti Egīla Baldzēna vadībā izveidojuši Saeimā atsevišķu frakciju, turklāt arī Helēna Soldatjonoka ir izteikusi iespēju pievienoties tai. Tas tikai norādīja, ka pirmsvēlēšanu uzticības zvēresti partijām nemaz nav tik droši, kā sākumā varētu likties.
Prezidente savā paziņojumā uzsvēra, ka deputāts ienāk Saeimā ar noteiktas politiskās partijas starpniecību, un, ja viņš parlamenta sasaukuma laikā izlemj to mainīt, iespējams, vēlētāju tiesības tiek ierobežotas un deputātam būtu jānoliek mandāts. Prezidente piebilda arī to, ka deputātam jāatstāj zināma izvēles brīvība, savienojot partijas intereses ar deputāta brīvības, domu un izvēles iespējām.
Nav šaubu, ka diskusija par šo jautājumu ir vietā, jo jābūt gana spēcīgiem argumentiem, lai ierobežotu tautas vēlēto deputātu izvēles brīvību. Iespējams, šo jautājumu pēc sabiedriskās apspriešanas varētu pat izvirzīt referendumam, jo vēlētāju domas noteikti ir svarīgākas par pašu deputātu viedokli, jo viņiem lemts pildīt «tautas» gribu. Taču, lai objektīvi izvērtētu prezidentes ierosinājumu, deputātu «staigāšanas» problēma jāizvērtē kompleksi.
Kā jau vairumam jautājumu, arī šim ir divas galējības, proti, no vienas puses, šāda deputātu «lielā staigāšana» grauj partiju prestižu un dezorganizē Saeimas frakciju darbu, savukārt, no otras puses, mēs nevaram likt deputātiem darboties partijā pret pašu gribu un sirdsapziņu, kur viņi vēloties strādāt pēc tās partijas programmas, no kuras ir tikuši ievēlēti, nonāk opozīcijā savas partijas vadībai. Tā tas bija ar bijušajiem sociāldemokrātiem.
Galu galā visai apšaubāma ir arī doma par to, ka vidējais vēlētājs Latvijā balso par partiju, kā to nosaka vēlēšanu likums. Faktiski viss liecina par to, ka tiek balsots par personālijām un vairumā gadījumu vēlētāji ar partiju programmām nemaz neiepazīstas. Jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka vēlēšanās parasti uzvar tie politiskie spēki, kuriem ir spēcīgākās politiskās kampaņas un «lokomotīves», nevis labākā programma. Turklāt arī Satversme noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas un apziņas brīvību, tiesības brīvi paust savus uzskatus, kā arī brīvi apvienoties biedrībās un politiskajās partijās (99., 100. un 102. pants). Zināmā mērā, aizliedzot deputātiem mainīt partejisko piederību, parlamenta sasaukuma darbības laikā tiktu pārkāptas viņu konstitucionālās tiesības.
Ministru prezidents Andris Bērziņš akcentējis, ka aizliegums mainīt partejisko piederību šajā gadījumā varētu izraisīt diskusijas par cilvēktiesību normu pārkāpumiem. Arī kopumā Ministru prezidents neatbalsta prezidentes iniciatīvu aizliegt Saeimas deputātiem mainīt politisko piederību viena Saeimas sasaukuma laikā, piebilstot, ka «deputātu staigāšanā» varētu būt vainojama pašu partiju slikti veiktā deputātu atlase.
Kā piemērs būtu jāmin Tautas partija, kas ar saviem ievēlētajiem deputātiem ir noslēgusi juridisku vienošanos, ka, ja viņi gribētu pamest partiju 8. Saeimas sasaukuma laikā, tiem būtu jāiemaksā partijas kasē pieklājīga summiņa vairāku tūkstošu latu apmērā. Līdz ar to neviens Tautas partijas deputāts nav izteicis vēlēšanos pamest partiju un pievienoties citam politiskajam spēkam. Tas tikai liecina par partijas iekšējo disciplīnu, un domājams, ka līdz ar 9. Saeimas vēlēšanām arī citas partijas varētu izvēlēties līdzīgu risinājumu, kā izvairīties no «lielās tautu staigāšanas» Saeimā. Ja šādu praksi sāks piekopt visas Saeimā pārstāvētās partijas, tad prezidentes ierosinājums automātiski zaudēs savu aktualitāti. Protams, var diskutēt, cik ētiska ir šāda rīcība, taču partijas savās pirmsvēlēšanu kampaņās iegulda pietiekami lielus līdzekļus un uzskata, ka ir tiesīgas prasīt atbildību no saviem deputātiem.
Paši Saeimas deputāti, kas mainījuši politisko piederību (Oskars Grīgs no «Tēvzemei un Brīvībai» uz LSDSP un H.Soldatjonoka no «Latvijas ceļa» uz LSDSP), arī uzsver, ka šo jautājumu nedrīkst aplūkot idealizēti, uzskatot, ka vēlētāji balso tikai par partijām un to pārstāvētajām idejām, proti, jāņem vērā, ka viņi bieži balso tieši par personālijām.
Cerams, ka jautājumā par deputātu politiskās piederības maiņu viena Saeimas sasaukuma laikā netiks pieņemti pārsteidzīgi lēmumi, jo, lai pieņemtu pareizāko, sabiedrībā nepieciešama konstruktīva diskusija.
