Filozofija, iespējams, ir kas vairāk nekā parasta profesija. Diez vai šīs nodarbes raksturošanai derētu kāda vienkārša definīcija vienā teikumā.
Filozofija, iespējams, ir kas vairāk nekā parasta profesija. Diez vai šīs nodarbes raksturošanai derētu kāda vienkārša definīcija vienā teikumā.
To pašu zināmā mērā, šķiet, var sacīt arī par reliģiju. Atskatoties nedaudz vēsturē, kļūst acīmredzama mijiedarbība starp filozofiju un reliģiju – kā vienas, tā otras attīstībā. Kā ir šodien un kas šajā jomā notiek (vai nenotiek) Latvijā – to, iespējams, nedaudz provokatīvā sarunā ar Modri Sprudzānu ieskicē filozofs Igors Šuvajevs. Jāpiebilst, ka par zināmu ierosmi šai intervijai kalpoja Eiropas Informācijas centra decembrī rīkotā diskusija par jaunajām reliģiskajām kustībām, kuras vadību bija uzņēmies I.Šuvajevs.
Ko pašlaik cilvēkam var piedāvāt filozofija? Zināmā mērā ir skaidrs, ko cenšas piedāvāt vienas vai otras reliģijas sludinātāji, sakot, ka tev var būt miljoni, bet tu nevari būt laimīgs; tāpēc nāc pie mums, un mēs parādīsim tev ceļu uz laimi. Reliģisko lietu pārvaldes vadītājs Ringolds Balodis uzskata, ka arī reliģijā pašlaik valda brīvā tirgus attiecības un uzvarētāji šajā tirgū ir tie, kas darbojas ar mūsdienīgām menedžmenta metodēm.
Ja baznīcas pārstāvji tā rīkojas, tad ir skumji, taču pieļauju, ka Latvijā tā arī notiek. Kolēģi ir stāstījuši par mācītājiem, kas tā dara, tas ir «menedžmerisms». Manuprāt, cilvēki tomēr ir sarežģītāki, un ar to vien nepietiek. Ja runā par filozofiju, es domāju, tā nekad neko nav piedāvājusi – tas ir pamatīgs darbs, taču darbs ar sevi. Ir dažādi strāvojumi, tāpēc piedāvājumi ir atšķirīgi. Principā tas nozīmē tikt skaidrībā, kas tu esi un kāds tu vari būt, kas notiek.
Un vai filozofijā ir atrodams arī «laimes» jēdziens?
Jā, protams! Filozofijā tas ir izsenis – sākot ar tās rašanos Senajā Grieķijā. Te gan būtu jāsaka – sākotnēji ir svarīgi, ka filozofija izstrādā skaistas un labas dzīves konceptu. Un ne tikai izstrādā, bet arī praktizē. Un tas mūsdienās, lai nebūtu pārpratumu, tiek izprasts ontoloģiski, tas ir, nevis, kā iegribas, kādas ir labsajūtas, bet gan kā nosacīti objektīvas pazīmes. Taču laika gaitā šis «laimes» jeb skaistās, labās dzīves jēdziens ir «privatizējies», un to izprot, kā nu kurš iegrib. Tāpēc šajā ziņā filozofijā ir lielas problēmas. Lai gan kā kurā zemē. Es atsaukšos kaut vai uz savu draugu Vācijā Vilhelmu Šmitu – viņam tikko milzīgā tirāžā ir iznākusi grāmatiņa «Skaista dzīve?», to var lasīt arī latviski. Tai ir liela piekrišana, un šī grāmata ir tulkota ne tikai latviski, bet arī nīderlandiski, horvātu valodā, rumāniski un itāliski un, cik es zinu, tiks tulkota arī ķīniešu valodā. Tātad Rietumeiropā (un ne tikai) cilvēki ir gatavi padomāt par to, kas tas ir.
Vai, no šāda aspekta raugoties, ir notikušas diskusijas starp filozofijas un reliģijas pārstāvjiem?
Privāti – jā, tās Latvijā notiek. Publiski šādas sarunas nenotiek, manuprāt, viena galvenā iemesla dēļ – tāpēc ka nosacīti baznīcas jeb reliģijas dzīves pārstāvji ir, teiksim, ne īpaši intelektuāli attīstīti, nejūt baznīcas nepieciešamību pēc tām. Iespējams, ka tas ir pārāk krass apgalvojums, taču man tāds iespaids ir radies.
Vai no filozofu puses vēlme būtu?
Filozofija, domāju, vienmēr ir gatava runāt. Un atšķirībā no baznīcas, kas ne vienmēr ir gatava to darīt ar visiem, – arī ar to, ko dēvē par netradicionālajām reliģijām. Un, kā lai saka «netradicionāls» par dažām reliģijām, kas pasaulē ir ļoti tradicionālas un senas, bet mūsu baznīcas nav gatavas runāt tā paša iemesla dēļ, ko jau minēju, proti, intelektualitātes trūkuma dēļ. Piemēram, kaut vai budisms – es šaubos, vai mūsu baznīcu pārstāvji spēj runāt par to un saprast.
Savukārt no baznīcu pārstāvjiem dzirdēti neslēpti mājieni, ka filozofi domā un runā, bet nedara neko praktisku, taču mēs katru dienu nodarbojamies ar reliģisko praksi.
Ja filozofi neko nedara… Lai jau tā paliek, un viņi neko nedara. Bet jāpaskatās, ko dara paši baznīcu pārstāvji. Kaut vai attiecībā uz klasisko autoru darbu tulkojumiem – to lielākoties veic filozofi. Tas ir viens. Otrs – pavisam nesen man bija saruna ar vienu vēsturnieku, viņš pats ir pareizticīgais, un viņam ir daudz draugu starp pareizticīgajiem mācītājiem. Šis vēsturnieks arī publiski uzstājās par šo intelektualitātes trūkumu un atsaucās uz kādu Igaunijas mācītāju, kas bija izraisījis neizpratni šejienes mācītājos. Runājot par jauniešu pievēršanu Dievam, viņš sacīja, ka ar to vien ir par maz, ja viņus aicina pievērsties Dievam. Uz to tika atbildēts, ka jauniešus vairāk interesē citas lietas, piemēram, roks, bet viņš atbildēja: «Nu tad apgūstiet to un runājiet ar viņiem šajā valodā!» Un tas arī izraisīja neizpratni. Tāpēc nepavisam nav tā, baznīcu pārstāvji darītu visu, kas ir viņu spēkos.
Vēl viens piemērs. Rietumos jau izsenis ir pastāvējis un joprojām pastāv tas, ko dēvē par dvēseles aprūpi – kaut vai slimnīcās. Tā ir tā sauktā klīniskā teoloģija. Latvijā tādas vispār nav. Tātad, ja mēs neko nedarām, ne īpaši daudz dara arī baznīcu pārstāvji.
Kā jūs prognozējat reliģiskās situācijas attīstību Latvijā? Runājot par ticīgo skaita pieaugumu pašlaik acīmredzami, ka jaunajām reliģiskajām kustībām tas ir jūtamāks nekā tradicionālajām baznīcām.
Es pats to nepētu, bet sarunās ar kolēģiem, kas ar to nodarbojas, rodas priekšstats, ka tā sauktās jaunās reliģijas pieņemsies spēkā. Tas ir viennozīmīgi, jo pieļauju, ka šajās reliģijās cilvēkus prot uzrunāt labāk nekā tradicionālajās, un tas atkal ir tas pats intelekta trūkums. Ja runājam par kristietību, tad, no vienas puses, jaunās kustības (tie paši pentakostālisti vai neopentakostālisti) jau tiek uztvertas kā ceturtais spēks kristietībā, un no šīm kustībām gaida atjaunotni pašā kristietībā. Acīmredzot tas tā arī būs, taču pieļauju, ka aizvien vairāk palielināsies netradicionālo reliģiju īpatsvars, jo cilvēks ir izglītotāks un brīvāks, jo ne labprāt pieņem sastingušo un stīvo. Tomēr vēl viens jautājums ir tas, vai visu, kas veidosies, varēs nosaukt par reliģisko praksi un reliģisko dzīvi.
Kā varētu mainīties Latvijas situācija pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), kad noteikti palielināsies informācijas un cilvēku apmaiņa starp Latviju un Rietumeiropu?
Droši vien tas veicinās vēl lielāku jauno reliģiju pieplūdumu, un, domājams, arī Latvijas tradicionālās baznīcas būs spiestas mainīties. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts, ja runājam par birokrātiju un likumiem, tad, manuprāt, ir gaidāmas milzīgas problēmas, jo reliģiskās dzīves praktizēšana Latvijā vēl nav sakārtota ar likumdošanu. Teiksim, līgumi starp baznīcām un valsti, līgumi starp noteiktām draudzēm – ko tās tagad var un ko nevar darīt; ko grib un ko negrib. Tas vēl nav sakārtots. Darāmā ir ļoti daudz, un, iestājoties ES, būs vēl vairāk.
Runājot par straujajiem datorizācijas procesiem, pedagoģijas darbinieki ir sākuši daudz spriest par to, ka jaunā paaudze aizvien mazāk lasa grāmatas, droši vien arī par reliģiskām un filozofiskām tēmām. Vai tiešām rodas pamats satraukumam par sabiedrības sava veida profanizāciju? Arī šajā Eiropas Informācijas centra rīkotajā diskusijā bija atziņa, ka šodienas cilvēkam reliģija ir vajadzīga tāpat kā kokakola – ātri atvērt, izdzert un izmest. Ar filozofiju droši vien ir tas pats.
Jā, arī filozofija tiek pasniegta kā kokakola – filozofija iesācējiem, filozofija idiotiem. Šādas grāmatas ir, taču tas, maigi izsakoties, ir pārspīlējums. Principā jau grāmatas drukāšana ir pirmā šāda veida profanizācija. Skaidrs, ka saglabāsies internets, virtuālā pasaule, kur varēs «sērfot» un skatīt. Saglabāsies grāmatas, arī mutvārdu tradīcija, sarunas. Virtuālā pasaule ir tikai tehnisks līdzeklis, gluži tāpat kā tradicionālā grāmata.
Tātad sabiedrības profanizācijas nav?
Nē, nav. Es domāju, zināmā mērā tā ir bijusi vienmēr un, domājams, pastāvēs arī turpmāk. Iespējams, ka mūsdienās tā kļuvusi uzskatāmāka, jo dzīve ir masificētāka, pieejams lielāks informācijas daudzums.
Atgriežoties pie minētās diskusijas – kā jūs vērtējat šo dialogu kvalitāti un objektivitāti? Šķiet, daļa ieinteresēto personu diezgan apzināti tajos nepiedalās.
Pirmām kārtām jārunā par mēģinājumu veidot publisku telpu, lai sāktu par to runāt, jo par šiem tematiem principā publiski nespriež. No vienas puses, it kā neizdodas – dalībnieku nav īpaši daudz, maksimums šādas diskusijas ir apmeklējuši 60 – 70 cilvēki. Taču, no otras puses, un tas mani, godīgi sakot, pārsteidz – ir milzīga interese par tādiem dialogiem. Gan par grāmatu, gan par elektronisko veidu, tā ka interese pastāv, jautājums – kā panākt to grūdienu, lai par šiem jautājumiem tiešām sāktu runāt publiski.
Acīmredzama problēma ir tā, ka Rīgā vēl kaut kas tamlīdzīgs notiek, bet ārpus galvaspilsētas tas ir pilnīgi neiekopts lauciņš, un, šķiet, reģionālās augstskolas ar to nevar atļauties nodarboties.
Principā varētu, taču šeit, manuprāt, ir milzīga problēma. Es lasu lekcijas arī Ventspils augstskolā, un esmu par to runājis ar dažiem studentiem. Viņi ir ieinteresēti, viņi gribētu, bet līdz šim vēl nekas nav izveidojies. Bet, pieļauju, nav izveidojies tādēļ, ka paši to nevēlas. Atceros, ka, piemēram, astoņdesmito gadu nogalē pastāvēja tā sauktā Dvēseles universitāte, mācītājs Vanags to Saldū regulāri organizēja, un sarunas, diskusijas bija. Tātad, ja grib, tad ir iespējams.
Protams, ir skaidrs, ka Latvijā intelektuālās dzīves centrs ir Rīga. Tas ir skumji, jāatzīst, bet tas ir fakts.
Kā jūs vērtējat sabiedrības informētību par reliģijām un kultūrām ārpus kristietības? Diskusijā pārsvarā tika iztirzāti procesi, kas risinās Latvijas iekšienē, tikpat kā nemaz neskarot aiz tās robežām, kaut vai Krievijā, notiekošo.
Pirms dialoga spriedām, par ko tajā vajadzētu un par ko nevajadzētu runāt, un izkristalizējās atziņa, ka tā saucamajos padomju laikos bija viena disciplīna, kas nāca cilvēkiem par labu. Tas bija ateisms. Ar to es domāju nevis vulgāro un stulbo, bet gan ateismu, kurā tika runāts par dažādām reliģijām, par to vēsturi, sakramentu utt. Tagad tas netiek darīts un līdz ar to šīs informācijas nav. Pieļauju, ka mācītāji tomēr pēc Teoloģijas fakultātes vai Garīgā semināra beigšanas ir daudzmaz informēti par kristīgo (un acīmredzot ne tikai) kultūru, bet sabiedrībā kopumā, manuprāt, valda, gandrīz vai, varētu teikt, totāla nezināšana. Ja es tagad izietu uz ielas un pajautātu, cik sakramentu ir katolicismā un cik pareizticībā, domāju, ka cilvēki vispār nesaprastu, par ko ir runa.
Vai vēl viens piemērs. Pats nepiederu ne pie vienas no šīm konfesijām, taču tulkoju dažus to autorus, un viens no tādiem ir Romāno Gvardīni, kas turklāt Latvijas katoļiem ir ārkārtīgi nozīmīgs. Bet, kā izrādās, lielākais joks ir tas, ka es jau varu tulkot, taču paši katoļi to nemaz negrib izdot. Viņš, protams, ir tāds disidentisks, ne velti arī no kardināla cepures atteicās…
Vēl viena diskutabla lieta ir reliģijas un politikas attiecības. Mums ir Jaunā kristīgā partija, kuru vada mācītājs Guntis Dišlers, bet vai tiešām garīdzniekiem būtu jānodarbojas ar politiku, lai arī šādi viņi, iespējams, varētu vērst lietas sev labvēlīgākā virzienā?
Skatoties vēsturē, jā, tas tā ir noticis un notiek joprojām, un ir noteikti teoloģijas virzieni, kas to pārstāv. Taču, runājot par Latviju, manuprāt, tas nebūtu prātīgākais darbs. Es pārstāvu toleranto attieksmi: reliģija ir katra privātā lieta, un tas nozīmē, ka publiskās lietas ir nošķirtas no privātajām. Un, kolīdz cilvēks iesaistās publiskajās lietās, bet pārstāv savas privātās, man liekas, kaut kas vairs nav kārtībā.
Bet tad jau iznāk, ka no ne-kristieša viedokļa arī Ziemassvētki «nav kārtībā», jo tas nez kāpēc ir «sarkanais datums» kalendārā.
Es domāju, ne tikai tas. Un tā, starp citu, jau varētu būt pašu kristiešu problēma, jo tajā, kā pēdējā laikā tiek praktizēti Ziemassvētki, reliģiskās dzīves ir maz. Turklāt, domāju, ka ir cilvēki, kas to lietu atrisina veiksmīgi, tikai viņu nav vairākums.
Kā jūs redzat filozofijas nākotni Latvijā? Vai varat iedomāties, kāda tā būs, teiksim, pēc 20 gadiem?
To nu gan es nezinu. Drīzāk jārunā par to, ka filozofija Latvijā var pastāvēt latviešu valodā, un, jautājums – cik ilgi pastāvēs latviešu valoda. Bet tas jau vairs nav no filozofiem atkarīgs. Visdrūmākās prognozes ir, ka pēc gadiem piecdesmit tikai retais spēs runāt latviski, optimistiskākas, iesaistot valsts institūcijas, – ka ilgāk.
***
Jelgavā un Jelgavas rajonā reģistrētās reliģiskās organizācijas (31.08.01.)
Jelgavā reģistrētas 26 reliģiskās organizācijas:
1augsburgas ticības apliecības draudze;
2 luterāņu draudzes;
2 katoļu (t.sk. viena diecēze un viena draudze);
7 evanģēliskās ticības kristiešu draudzes (t.sk. viena «Jaunā paaudze»);
1 jaunapustuļu draudze;
1 jehovas liecinieku draudze;
2 baptistu draudzes;
5 vasarsvētku (t.sk. viens centrs, viena apvienība un trīs draudzes);
1 vecticībnieku draudze;
2 pareizticīgo draudzes;
1 septītās dienas adventistu draudze;
1 iestāde (Rika Rennera misija).
Jelgavas rajonā reģistrētas 22 reliģiskās organizācijas:
1 apustuliskā draudze;
1 augsburgas ticības draudze;
6 luterāņu draudzes;
2 baptistu draudzes;
5 katoļu draudzes;
2 vasarsvētku draudzes;
4 evaņģēliskās ticības kristiešu draudzes;
1 vecticībnieku draudze.
Dati: Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvalde
