Ceturtdien virkne sīkpartiju, kas nav pārstāvētas Saeimā, nāca klajā ar Valsts prezidentei, Saeimas deputātiem, Latvijas pilsoņiem un plašsaziņas līdzekļiem adresētu paziņojumu, kurā aicina Latvijā ieviest mažoritāro vēlēšanu sistēmu.
Ceturtdien virkne sīkpartiju, kas nav pārstāvētas Saeimā, nāca klajā ar Valsts prezidentei, Saeimas deputātiem, Latvijas pilsoņiem un plašsaziņas līdzekļiem adresētu paziņojumu, kurā aicina Latvijā ieviest mažoritāro vēlēšanu sistēmu ar iespēju vēlētājiem atsaukt savu ievēlēto kandidātu.
Latvijas Atdzimšanas partija, Latvijas Nākotnes partija, partija «Tautas mantojums» un nacionālā savienība «Namejs», sākot savu priekšvēlēšanu maratonu, nākušas klajā ar likumdošanai visai radikālu priekšlikumu, kura īstenošanai būtu jākoriģē ne viens vien likums, tai skaitā arī Satversme. Formāli sīkpartiju vadītāji ar šo paziņojumu pauduši atbalstu nesenajam prezidentes ierosinājumam aizliegt deputātiem mainīt partijisko piederību vienas Saeimas sasaukuma darbības laikā, līdz ar to nostiprinot deputātu atbildības izjūtu vēlētāju priekšā. Taču pēc būtības izvērtējot iepriekš minēto politisko organizāciju ierosinājumu ieviest Latvijā mažoritāro vēlēšanu sistēmu ar iespēju vēlētājiem atsaukt savu ievēlēto deputātu, varam secināt, ka šo «dīvānpartiju» politiķiem trūkst izpratnes vispārējā politikas teorijā un tās sava reitinga uzspodrināšanai ir gatavas izplatīt abstraktus paziņojumus. Lai saprastu, kāpēc šāds paziņojums ir Latvijas politiskajai realitātei neatbilstošs, pietiek apskatīt kaut vai tikai to, ka mažoritārā vēlēšanu sistēma tradicionāli tiek piemērota valstīs ar divpartiju sistēmu un vienmandāta vēlēšanu apgabaliem, piemēram, ASV, Lielbritānijā, Austrālijā. Šādā sistēmā vēlēšanu cīņā pamatā piedalās tikai divas ietekmīgas partijas, bet pārējās pilda statista lomu vai pauž savu atbalstu kādai no vadošajām partijām. Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā par uzvarētāju atzīst kandidātu, kas savācis vairāk balsu nekā konkurenti vai ieguvis vairāk nekā pusi no visām balsīm. Precīzāk, valsts tiek sadalīta vēlēšanu apgabalos atbilstoši iedzīvotāju skaitam, un katrs no šiem apgabaliem vēlēšanu kārtībā izvirza savu pārstāvi parlamentam. Turklāt mažoritārajai vēlēšanu sistēmai ir virkne trūkumu. Pirmkārt, tā pamatā ir piemērojama tikai valstīm ar divpartiju sistēmu, jo pretējā gadījumā, ja vienā vēlēšanu apgabalā kandidēs 20 partiju pārstāvji, parlamentā var iekļūt kandidāti, kas procentuāli ir saņēmuši diezgan nelielas velētāju daļas atbalstu. Otrkārt, mažoritārā velēšanu sistēma paredz, ka par attiecīgajā apgabalā zaudējušajiem kandidātiem nodotās balsis iet zudumā, proti, vēlētājiem, kas nebalsoja par uzvarētāju, parlamentā sava pārstāvja nav. Kā zināms, Latvijā tradicionāli pastāv daudzpartiju sistēma un daudzmandātu vēlēšanu apgabali (pieci), kur atbilstoši arī tiek piemērota proporcionālā vēlēšanu sistēma. Parlamentā vietas starp partijām tiek sadalītas proporcionāli balsu skaitam, kas nodots par to kandidātiem. Līdz ar to mazāk balsu iet zudumā un parasti ir arī plašāka politiskā spektra pārstāvniecība parlamentā.
Savukārt piedāvātā iespēja grozīt vēlēšanu likumu un ļaut vēlētājiem atsaukt savus ievēlētos deputātus, neiedziļinoties lietas būtībā, varētu šķist gana vilinoša. Tomēr demokrātisko valstu prakse šādu tā saucamo «imperatīvā mandāta» ieviešanu noraida vairāku būtisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, deputāts ir ne tikai savu 20 vai 100 tūkstošu vēlētāju, bet arī visas tautas pārstāvis, jo ne jau visi, par kuriem tiek nodotas balsis, iekļūst parlamentā. Otrkārt, deputāts nevar uzzināt savu vēlētāju vairākuma viedokli katrā jautājumā, bet, treškārt, deputātam jāatstāj zināma rīcības brīvība un iespēja savu nostāju izvēlēties personīgi, lai par to arī paši uzņemtos atbildību. Būtībā demokrātiskās konstitūcijās deputātu atsaukt nav paredzēts, jo nākamajās vēlēšanās katram ir iespēja balsot par citu kandidātu vai citu sarakstu, tā paužot attieksmi pret attiecīgo politiķu darbu parlamentā. Tā arī tiek nostiprināta pašu velētāju atbildība, jo ar ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem Latvijas gadījumā jāsadzīvo veseli četri gadi.
Tagad nedaudz par to, kas šajā paziņojumā likās dīvains. Proti, pamatā tieši proporcionālā vēlēšanu sistēma ir tā, kas dod lielākas cerības parlamentā iekļūt mazajām partijām vai to blokiem, tāpēc nav īsti saprotams, kādēļ minētās politiskās organizācijas ierosina grozīt Saeimas vēlēšanu likumu un ieviest mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kas mazām partijām ir neizdevīga: tām nepietiek ar 5% vēlētāju balsu, lai iekļūtu parlamentā, kā to nosaka spēkā esošais Saeimas vēlēšanu likums. Laikam šo politisko spēku līderi cer uz savu personīgo ietekmi, kurai mažoritārajā vēlēšanu sistēmā ir noteicošā loma.
Bet šāda versija ir maz ticama, jo domājams, ka arī paši šo politisko organizāciju aktīvisti, iestrādājot savās partiju programmās normu par mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu, to neuztver diez cik nopietni, jo tas vairāk izskatās pēc populistiskas ākstīšanās ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību un iekrāt kādus reitinga punktus pirms 8. Saeimas vēlēšanām. Turklāt šāda partiju kopošanās norāda tikai uz to, ka tās gatavojas vēlēšanās startēt vienā sarakstā. Nu var vienīgi secināt, ka priekšvēlēšanu maratons jau pirms laba laika ir sācies, tādēļ atliek tikai gaidīt jaunas radikāli orientētas politisko spēku aktivitātes.
