Janvāra sākumā «Zemgales Ziņas» saņēma vēstuli no bioloģijas skolotāja Edgara Pauloviča, kas kādā pirmdienas novakarē uz pārtikas preču veikala Katoļu ielā jumta ievēroja lielu putnu, kas asajos nagos turēja savu laupījumu – balodi.
Janvāra sākumā «Zemgales Ziņas» saņēma vēstuli no bioloģijas skolotāja Edgara Pauloviča, kas kādā pirmdienas novakarē uz pārtikas preču veikala Katoļu ielā jumta ievēroja lielu putnu, kas asajos nagos turēja savu laupījumu – balodi. Domājams, ka tas
bijis visnotaļ rets viesis pilsētas centrā – ūpis.
Aculiecinieks raksta, ka putns, kad tam pēc brīža bija apnikušas apkārtējo kovārņu klaigas un sapulcējušos jelgavnieku pārlieku lielā uzmanība, izpletis savus vairāk nekā metru platos spārnus un nozudis vakara krēslā.
Šis notikums noteikti ir vērā ņemams vēl jo vairāk tāpēc, ka ūpis ir aizsargājams un bija nosaukts par Latvijas gada putnu 2001. Tā kā cilvēki bieži vien par ūpjiem notur arī citas pūces, šoreiz vides lapā vairāk par lielo un reto putnu – ūpi.
Latvijā sastopamas pavisam 13 sugu pūces – ūpis ir vislielākā no tām.
Vēl līdz 20.gs. vidum ūpji, tāpat kā visi citi plēsīgie putni, tika uzskatīti par kaitīgiem un tāpēc tika vajāti. Tādējādi ūpis tika gandrīz pilnīgi izskausts lielā daļā Eiropas. Šos putnus šāva arī Latvijā – 20. gs. sākuma medību statistikā piecu sešu gadu laikā uzskaitīti vairāk nekā 100 nošauti ūpji. Savukārt pašlaik Latvijā ligzdo apmēram 30 līdz 50 pāri ūpju.
Ūpja apspalvojums ir dzeltenbrūns ar tumšbrūniem raibumiem un svītrām. Tam ir ļoti lielas, oranžas acis un uz galvas labi saskatāmi pagarināti spalvu kušķi – «ausis», kam patiesībā ar dzirdi nav ne mazākā sakara. Tupot ūpis ķermeni tur vertikāli. Lidojot tas spārnus vēzē sekli, stīvi un tik lieliem putniem pārsteidzoši ātri – tad redzama īsa aste un plati spārni.
Nereti cilvēki par ūpi dēvē arī citas pūces, visbiežāk ausaino pūci. Tā ir vismaz divas reizes mazāka, bet tāpat ar «austiņām». Par ūpi notur arī urālpūci. Tā ir mazāka, ar gaiši pelēkbrūnu apspalvojumu un bez «austiņām».
Latvijā un vairumā pasaules zemju ūpis ir īpaši aizsargājama putnu suga. Latvijā aizsargājamas ir arī pārējās pūces. Ik gadus izbāžņu izgatavošanai taksidermijas laboratorijās nonāk vairāki bojā gājuši ūpji, diemžēl to vidū vēl joprojām ir arī nošauti.
Agrāk ūpis bija sastopams visos lielākajos mežu masīvos, taču šaušanas un mežu izciršanas dēļ tas daudzviet izzuda. Tagad nozīmīgākās ūpju ligzdošanas vietas zināmas priežu mežos jūras piekrastē un Gaujas un tās pieteku krastos, kur klintīs ir drošas ligzdvietas.
Pieaudzis ūpis ir nometnieks, kas visu mūžu dzīvo vienā teritorijā. Tā ir 10 – 20 km2, lai gan ligzdošanas periodā putns medī līdz 2 km attālumā no ligzdas. Tikai jaunie putni klejo, meklējot sev piemērotu dzīvesvietu. Nereti tie iemaldās apdzīvotās vietās.
Ūpja ligzda ir apmēram 10 cm dziļa bedrīte zemē pie kāda lielāka koka stumbra vai zem nelielas kuplākas eglītes. Pasaulē visbiežāk izmantotais ligzdvietas veids tomēr ir iedobes un nišas klintīs.
Dējumā parasti ir divas līdz četras olas, tās tiek izdētas marta beigās vai aprīlī. Mazuļi neizšķiļas vienlaicīgi – ligzdā atrodami gan pavisam mazi, gan paaugušies jaunie putni. Ūpju mazuļi uzturas ligzdā līdz 30 dienu vecumam. Pēc tam, vēl nespēdami lidot, tie atstāj ligzdu un slēpjas apkārtnē. Tieši šajā periodā mazuļus apdraud pārlieku līdzjūtīgi un nezinoši cilvēki. Ieraugot šķietami pamestu mazuli, tiek pieņemts pilnīgi aplams lēmums to «glābt». Tādā veidā šis putns tiek atņemts dabai. Nelielajai Latvijas ūpju populācijai tas ir nopietns zaudējums.
Vislielākās briesmas ūpjiem rada piemērota biotopa iznīcināšana. Tā, piemēram, pie Lubāna ezera 20. gs. pirmajā pusē ligzdojuši līdz pieciem pāriem ūpju, taču ar meliorāciju tika pārveidota ezera apkārtne, samazinājās barības daudzums (ūdensputni), un pēdējās desmitgadēs ūpji tur vairs nav dzirdēti. Pašreiz šos putnus visvairāk apdraud ligzdvietai piemēroto veco mežaudžu izciršana. Lai to novērstu, visefektīvākā ir mikroliegumu veidošana, tajos ietverot visus vecākos meža nogabalus ūpja ligzdošanas vietas apkārtnē.
Pat tur, kur ūpja ligzdvietu aizsardzībai izveidots mikroliegums, ligzdas apdraud plēsēji. Tie ir visi mūsu mežu plēsīgie dzīvnieki, mežacūkas un suņi. Viena no iespējām, kā samazināt postījumus, ir veidot mākslīgās ligzdas kokos līdzīgi kā lielajiem ērgļiem. Daudzviet Eiropā un, domājams, arī Latvijā, ūpji ir ligzdojuši lielajās plēsīgo putnu ligzdās. Latvijā mākslīgajās ligzdās pēdējos gads tie ir ligzdojuši četras reizes.
Ūpis ir ļoti jutīgs pret cilvēka radītiem tiešiem traucējumiem. Pēc apmeklējumiem tiek pamestas pat ligzdas ar mazuļiem. Ligzdošana var izjukt pat tad, ja ūpi iztraucē no iecerētās ligzdu vietas ziemas beigās vai agrā pavasarī. Pasaulē un Latvijā visizplatītākie ūpju bojāejas cēloņi ir traumas, kas iegūtas sadursmēs ar transportu un elektrotraumas, pieskaroties pie vadiem, arī saindēšanās. Arī grauzēju iznīcināšanai lietotās vielas var būt putnu nāves cēlonis, īpaši apdzīvotu vietu tuvumā.
