«Lai ar vai diezgan cik labi prastu ēdiena pagatavošanu, tad tomēr nav iespējams visas receptes galvā paturēt,» tā savā grāmatā «Palīgs jaunām un vecām saimniecēm» gandrīz pirms gadsimta rakstīja Elfrīda Avotiņa.
«Lai ar vai diezgan cik labi prastu ēdiena pagatavošanu, tad tomēr nav iespējams visas receptes galvā paturēt,» tā savā grāmatā «Palīgs jaunām un vecām saimniecēm» gandrīz pirms gadsimta rakstīja Elfrīda Avotiņa. Arī mūsu dienās daudzām namamātēm pavārgrāmatas ir noliktas labi pieejamā vietā. Otrs jautājums – cik bieži tās tiek atvērtas.
Vecākā pavārgrāmata Misiņa bibliotēkas fondos ir 1754. gadā rokrakstā rakstīts recepšu krājums, pirmā iespiestā pavārgrāmata latviešu valodā izdota 1795. gadā – «Tā pirmā grāmata no vācu valodas tulkota». 1796. gadā iznāk pirmā latviski sarakstītā «Latviska pavārgrāmata muižas pavāriem».
Cik var spriest no Akadēmiskajā bibliotēkā apskatāmās «Lielās pavārgrāmatu izstādes», pavārgrāmatas gadu gaitā kļuvušas ļoti pieprasītas un piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
20. gadsimta sākumā pavārgrāmatās drukā ne tikai ēdienu receptes, bet arī māca, kā pareizi un taupīgi saimniekot, klāt galdu un pie tā uzvesties. Norādījumi tiek doti arī kalponēm: «Galda klāšanai aizsien skaidru, baltu priekšautu priekšā, pārmaini arī, ja tas vien iespējams, savu rīta kleiti pret citu vienkāršu mājas kleiti un valkā galvā baltu aubīti.» (Š.Mann. Kas jāzin krietnai dienestmeitai. 1900.)
Pavārgrāmatās atspoguļojas attiecīgā laika iespējas. Tā karu laikos populāras kļūst grāmatas ar tamlīdzīgiem nosaukumiem: «Kara laika virtuve», «Taupīga saimniece», «Dzīvojiet lēti un veselīgi».
Padomju laikā izdotajās pavārgrāmatās neiztiek bez ideoloģiska «piesitiena» – pilsonim ir jāzina, kādi ēdieni ceļami galdā padomju armijas, sieviešu un konstitūcijas dienā.
Kad sākās kooperatīvu laiki, līdzās lubu romānu drukāšanai pavārgrāmatu izdošana tika uzskatīta par labu peļņas avotu. Un tā tapa lētas, vienkāršas grāmatiņas, pareizāk sakot, pirmās brīvvalsts laikos izdoto pavārgrāmatu atkārtoti izdevumi. Nez kā tad tika ievērotas autortiesības?
Tagad grāmatnīcu plaukti vilina ar grezni izdotām pavārgrāmatām, kas bieži atgādina fotoalbumus vai vilina ar tekstiem «ap» ēdienu gatavošanu. Taču visvērtīgākā pavārgrāmata laikam būs tā, kurā ir pašrocīgi ierakstītas vai ielīmētas no draudzenēm dzirdētas, viesos nobaudītu ēdienu receptes. Tātad pāršķirstīsim savu pavārgrāmatu «izstādi», varbūt atrodas kaut kas pagatavošanas cienīgs.
Derīgi padomi no vecām pavārgrāmatām
Iegriezts ciets siers jāapsedz ar drēbi, kas apslapēta vīnā, sāls ūdenī vai alū. (1900.)
Galvenais iemesls, kādēļ ievārījumi mēdz sabojāties, ir tas, ka cukurs nav pielikts pietiekošā daudzumā – ja cukuru grib taupīt, tad labāki, ka ogas un augļus nemaz neievāra. (1904.)
Jau dienas trīs iepriekš godībām jāstājas pie rīkošanas. Pirmais un nekavējams darbs būtu saldskābmaizes iejaukšana. (1903.)
Vistas gaļas atliekas jo labi izlieto jaunas maijoneses pagatavošanai. Šim nolūkam sagriež gaļu nelielos gabaliņos, saliek piramides veidīgi uz bļodas un pārlej tiem maijonezes mērci.
Speķa ādu nekad nedrīkst nomest. Viņu jo labi var izlietot pie zirņu, pupu un kartupeļu putras vārīšanas; bez tam tā lietojama plītes noberšanai. (1903.)
Lasis ir viena no dārgākām zivīm, bet reizēm gadās, ka tam cena stipri atkrīt un arī mazturīgi ļaudis var pie tā tikt. (1913.)
Pie visa jāievēro galvenais: no samaitāta materiāla nevar pagatavot labu ēdienu. Vajag tādēļ pirkt pie godīgiem tirgotājiem labu preci, jo tā iznāk arvien lētāk. (1913.)
Šķīvi nedrīkst celt uz augšu, lai iztukšotu pēdīgās paliekas, un nekad nedrīkst izstiept mazo pirkstiņu. (1930.)
Ielūgumā uzaicinot militārpersonu, jānorāda viņa dienesta pakāpe, uzaicinot baznīcas pārstāvjus, vienmēr jāmin viņam piešķirtais baznīcas nosaukums.
Tu nedrīksti savu maizi pelt, ja gribi savu valsti godā celt. (1937.)
