Mūsu talantīgais režisors Agris Krūmiņš patlaban gan kļuvis par pusventspilnieku, līdz ar to tikpat kā par viesrežisoru.
Mūsu talantīgais režisors Agris Krūmiņš patlaban gan kļuvis par pusventspilnieku, līdz ar to tikpat kā par viesrežisoru. Pirmdien Spīdolas ģimnāzijā notikusī Maika Fulstopa filosofiskās drāmas «Vai tev neliekas dīvaini, Rodžer?» pirmizrāde.
Tā bija beidzamais Agra Krūmiņa darbs dzimtajā pilsētā. Vairāk viņš pagaidām nesola.
No skatītāju zāles ar ķiveri galvā
Cienījamo pedagogu runas bija nedaudz neveiklas varbūt arī citā sakarā. Proti, ģimnāzisti sava režisora vadībā bija radījuši būtībā smagu kāda 19. gadsimta angļu aristokrāta dzīves «šausmeni», ko skatīties it kā bija viegli, taču tādu, arī pēc mana pirmā iespaida, skolu jauniešiem spēlēt tomēr nevajadzētu. Tēlot indētāju, slepkavu atriebēju, pašnāvnieku un augšāmcēlušos garus… Tas taču nav tas, ko vajadzētu aktieriski pārdzīvot cilvēkam 17, 18 gadu vecumā, kad, Dievs dod, sirds atveras tikai pirmajai mīlestībai!
No skatītāju zāles izejot, likās, ka galvā uzmaukta smaga, spiedīga ķivere. Taču nolēmu, ka jāizmanto iespēja pēc stundas skatīt lugu otrreiz. Varbūt tad šajā darbā man labāk izdotos atrast to, ko rūsa un kodes neēd? Pirmizrāde tika nospēlēta dubultā, turklāt otrajā izrādē bija klāt arī dramaturgs. Jāpiebilst, ka šajā personā neiznāca satikt Latvijā maz pazīstamu Šekspīra nācijas pārstāvi, bet gan latviešu dramaturgu Hermani Paukšu, kuram Maiks Fulstops bija viens no literārajiem pseidonīmiem. Spīdolas ģimnāzijas teātrī Agrim Krūmiņam šī jau bija piektā Hermaņa Paukša luga.
Dzīvs un miris kopā der
Uz otro izrādi publika sanāca krietni vairāk. Tikpat kā neredzēja ģimnāzistus, taču visas aptuveni sešdesmit vietas bija pilnas.
Atkal atskanēja uz mistisku rosinošā skaņu operatora Jāņa Mucenieka izveidotā mūzika, un izrāde sākās. Lai gan varbūt šie tradicionālie vārdi ir jāattiecina jau uz to mirkli, kad, režisora aicināti, skatītāji visi kopā no foajē ienāca zālē (ieņemt vietas agrāk tur publiku nelaida). Skatuves nebija, taču zāles centrā ar sarkanu drānu biezā slānī pārklātā gultā baltā pidžamā gulēja galvenās lomas – Rodžera kunga – tēlotājs Kristaps Kronbergs. Skatītāji ieņēma vietas šai gultai abās pusēs, divās kopās, kas bija vērstas viena otrai pretī. Nosacītā skatuve iznāca kā rēvijā – skatītāju zālei pa vidu. Mūzikai atskanot, arī uzreiz nepamanāmi sākās kustība pie lielajiem zāles logiem. Lēni, kā apglāstot mīļu logu rāmjus, pa palodzēm slīdēja divas ģimnāzijas teātra meitenes – Laura Zvilna un Sintija Moroza, kas kopā vēl ar Aneti Aizsilnieci tēloja visas trīs sieviešu lomas. Ar baigu Rodžera pārsteiguma kliedzienu par mirušo klātbūtni savā guļamistabā sākās aktieru dialogi.
Kas attiecas uz rūpēm par jauniešu psihi, tad, padomājot vairāk, likās, ka varbūt tik traki nav. Atceros, nonākot jauno žurnālistu pirmajā kursā (septembrī studentiem kolektīvi bija jādodas novākt ražu uz laukiem), mūsu meitenes pirmajā naktī sāka griezt šķīvīšus un izsaukt mirušo garus. Dzīve iet uz priekšu – kas varbūt kādreiz likās interesanti augstskolas pirmajā kursā, tagad atrod vietu jau ģimnāzijas pēdējās klasēs. Un tiešām jaunie aktieri turējās nevainojami. Nevienu brīdi nevarēja manīt, ka viņi kaut ko no savas lomas nevarētu izdzīvot, spēlētu «falši» un skatītājam vajadzētu garlaikoties. Pārstāstot lugas saturu, finālā notiek tā, ka caur saskarsmi ar mirušo gariem Rodžers uzzina par būtībā briesmīgiem notikumiem savā mūžā, attiecībās ar trim sievietēm, kuras savādā veidā viņš visas ir mīlējis. Galu galā nav pat īsti skaidrs, vai Rodžers pats vēl bija dzīvo pasaulē, jo viņa kalps Joasafs (to tēloja Artis Drozdovs), Rodžera namā kalpo jau divsimt gadu… Lugai pilnīgi nederēja kovbojfilmu standarts – ja esi dzīvs, tad tevi arī filmas nākamajos kadros rāda, ja esi beigts, tad – ne. Pēc lugas loģikas nav svarīgi, vai tu esi tobrīd dzīvs vai miris, bet gan svarīgi ir, kādas bijušas tavas attiecības ar cilvēkiem.
Tie, kas gadus neskaita
Pēc izrādes sākās diskusija starp režisoru, aktieriem un dramaturgu. Lugas autors Hermanis Paukšs tūlīt teica: «Man garšo.» Viņš ar iestudējumu bija apmierināts. Aktieri ģimnāzisti gan runāja maz, domāju, viņiem, nebija viegli no lomām iziet – pirmais un pēdējais vārds paliek režisoram.
Agris Krūmiņš: Man lugā tuvākais tēls ir kalps Joasafs. Es arī ilgu laiku dzīvoju, gadus neskaitot, un, kad man reiz pateica, cik gadu man ir, tad biju pilnīgā šokā. Paņēmu savu dzimšanas gadu un sarēķināju – tiešām skaitlis bija iespaidīgs. Ja tu dzīvo mākslas laukā, tu mīti citā laikā un teritorijā.
Hermanis Paukšs: Man gadās tieši otrādi – kādreiz nevaru vien nobrīnīties, cik pēc gadiem skaitos jauns.
A.K.: Šis iestudējums, var teikt, bija mūsu Ziemassvētku brīvdienu darbs. Es biju iespiests ciešā laikā, aizņemts, darbojoties Ventspilī. Tur mums iznāca mēģināt kādas astoņu nedēļu nogales, un tad vēl Ziemassvētku laiks. Jāpiebilst, ka neviens no mūsu aktieriem nav iesācējs, tādēļ darbs bija izdarāms.
H.P.: Pirms deviņiem gadiem šo lugu mēģināju uzvest savā teātra studijā, kas toreiz darbojās Izglītības darbinieku kultūras namā. Zāle tur atradās pagrabā un bija četras reizes mazāka, skatuve iznāca tradicionāli – skatītājiem priekšā. Šī izrāde, kur aktieri spēlē skatītājiem pa vidu, ir riskants variants – mizanscēnas ir jāveido pret skatītājiem gan vienā, gan otrā pusē. Režisoram tas ir grūtāk, bet, no otras puses, publikai rodas lielāks klātbūtnes efekts.
A.K.: Domājot par šo Spīdolas ģimnāzijas zāli, būtībā ēku, kur padomju laikos atradās partijas komiteja, manuprāt, drāma par asiņainām intrigām, nemierīgiem mirušo gariem te liekas īsti piemērota. Es, sevišķi pirmajos neatkarības gados, esmu jutis kaut kādu īpašu atmosfēru, kas traucē strādāt. Te ir pilns ar tiem aizgājušajiem laikiem. Luga bija rakstīta visai komiskā virzienā, taču es to uztvēru diezgan nopietni.
H.P.: Šis darbs tika rakstīts pirms deviņiem gadiem, kad man dzima mazdēls. Atceroties lugas tapšanas laiku, tas bija dzīves posms, kad savās izjūtās es depresīvi svārstījos starp dzīvību un nāvi. Atcerējos savus viņsaulē aizgājušos radiniekus. Mirušie kļuva reālāki, bet dzīvie – miglaināki. Sabiedrībā tolaik sākās grimšana nabadzībā, kas vēl saasināja visus konfliktus. Literāro pseidonīmu Maiks Fulstops izvēlējos tāpēc, ka šo lugu esmu uzrakstījis atbilstoši savai angļu izjūtai. Man ir pieredze – ja skatītāji nezina, ka lugas autors esmu es, tās ideja tiek uztverta labāk.
