1990. gada 11. decembrī Latvijas Tautas fronte paziņoja Latvijas iedzīvotājiem par rīcību «X stundā».
1990. gada 11. decembrī Latvijas Tautas fronte (LTF) paziņoja Latvijas iedzīvotājiem par rīcību «X stundā». Tika savākts miljons parakstu pret Padomju Savienības līgumu. 19. decembrī tika atsaukti mūsu deputāti no PSRS Augstākās Padomes. Stāvoklis saasinājās. Man ir zināms, ka tolaik Baltijas kara apgabalā tika izstrādāts slepens plāns, kā neitralizēt Latvijas parlamentu. Represijas bija iecerēts sākt Ziemassvētkos. Taču, pateicoties LTF dežuranta Māra Pļavnieka rīcībai, kas, atsaucoties uz zviedru izlūkdienesta informāciju, 22. decembra rītā pa radio paziņoja par gaidāmajām represijām un vajadzību darboties pēc «X stundas» plāna, padomju militāristi no savu nodomu īstenošanas pagaidām atturējās.
Ar 13. janvāra asiņainajiem notikumiem Lietuvā iestājās visvētrainākais un smagākais posms mūsu cīņā par valsts neatkarības atjaunošanu. LTF priekšsēdētājs Dainis Ivāns aicināja sākt nevardarbīgu cīņu uz barikādēm. 14. janvārī Rīgā Daugavmalā notika nepieredzēta pusmiljona cilvēku liela demonstrācija. Tajā pašā dienā, pateicoties Borisa Jeļcina iniciatīvai, tika ierobežota Baltijas kara apgabala virspavēlnieka F.Kuzmina pretdarbība. Tomēr 15. janvārī ASK stadionā notika Interfrontes atbalstītāju mītiņš, kurā tika paziņots, ka tā uzņemas likumdošanas un izpildvaras funkcijas Latvijā.
Taču 3. marta aptauja uzskatāmi parādīja, ka par neatkarību iestājas 73,8% no visiem Latvijas iedzīvotājiem, tajā skaitā arī nepilsoņi.
Šodien, pārskatot toreizējos notikumus, redzam, cik sarežģīts un grūts bija valsts ceļš uz ilgi loloto neatkarību, cik daudz šķēršļu bija jāpārvar. Vai mēs to protam novērtēt?
