Laicīgajā pasaulē, kur zinātnē dominē ar DNS, klonēšanu, pārdabisku krustošanu un mākslīga supercilvēka izveidošanu saistīti darbi, laiku pa laikam «uzpeld» arī kāds veikums, kas nav tieši saistīts ar iepriekš minētajām kulta darbībām.
Laicīgajā pasaulē, kur zinātnē dominē ar DNS, klonēšanu, pārdabisku krustošanu un mākslīga supercilvēka izveidošanu saistīti darbi, laiku pa laikam «uzpeld» arī kāds veikums, kas nav tieši saistīts ar iepriekš minētajām kulta darbībām. Piemēram, Vanderbilta Universitātes (Nešvilā, ASV) asociētā antropoloģijas profesore Beta Konklina nesen kā dalījusies savās atklāsmēs par tādu civilizācijas pa pusei piemirstu un daudzviet krimināli sodāmu parādību kā… kanibālisms.
«Pastāv viennozīmīgs uzskats, ka kanibālisms ir agresīvs, barbarisks un degradējošs. Taču tādējādi šis jēdziens tiek pārlieku vienkāršots, un tas mūs attur no domas, ka visā tajā var slēpties arī kas pozitīvs,» apgalvo profesore.
Sava darba gaitā B.Konklina nodarbojusies ar intensīvu savulaik Amazones mežus apdzīvojušas kanibālu cilts – vari – dzīves un paradumu izpēti. Minētā cilts kanibālismu piekopa līdz pat divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad to no šā paraduma atteikties piespieda valdība un svešzemju misionāri. Pētījumu rezultāti apkopoti vairākās grāmatās un publikācijās. Vācot materiālus, B.Konklina no 1985. līdz pat 2000. gadam vairākkārt tikusies un runājusi ar daudziem dažāda gadagājuma vari cilts locekļiem.
«Vari ir neparasta cilts kaut vai tāpēc, ka tajā savā laikā tikušas praktizētas divas pilnīgi atšķirīgas pieejas kanibālismam – viena karā, otra bērēs –, un arī to nozīme bija dažāda,» turpina B.Konklina. «Apēdot ienaidniekus, tika pausts naids un nicinājums pret viņiem, toties bērēs, kad cilts locekļi ēda dabīgā nāvē mirušos brāļus, šādi tika izrādīta pieķeršanās un cieņa pret aizgājējiem. Mežonīgās maltītes ciltīm palīdzēja pārvarēt skumjas.»
Savā jaunākajā grāmatā «Apēstās skumjas: līdzjūtīgais kanibālisms amazoņu sabiedrībā» B.Konklina pastiprinātu uzmanību pievērsusi tieši kanibālu bēru rituāliem. «Ceru, ka šī grāmata palīdzēs cilvēkiem daudz dziļāk izzināt ķermeņa nozīmi savstarpējās attiecībās un saprast, ka citā sabiedrībā kanibālisms ir vislabākais veids, kā pārdzīvot kāda sev mīļa un tuva cilvēka nāvi,» savu darbu komentē autore. «Kāds no vecākajiem cilts locekļiem man reiz stāstīja – doma par miruša tuvinieka ķermeņa atstāšanu sapūšanai viņiem ir tikpat nepieņemama, cik mums cilvēka gaļas lietošana uzturā.» Cerams, neviens viņas teikto nepārpratīs un nemetīsies sēras remdēt ar vārda tiešā nozīmē mežonīgu un kanibālisku dzīru palīdzību.
Gluži kā vēl vairākām Dienvidamerikas ciltīm, arī vari, neskaitot mirušo ēšanu, piemīt kāds paradums, kas palīdz remdēt skumjas pēc aizgājēja – palicēji rīko rituālus, kuru laikā tiek iznīcināti visi priekšmeti, kas jebkādā veidā atgādina par mūžībā aizgājušo, arī māju, kurā viņš dzīvojis. Netiek pieminēts mirušā vārds, un ciltij piederīgie izvairās no pulcēšanās jau ierastajās vietās un apstākļos.
«Atsakoties no visiem stereotipiem un uz kanibālismu paskatoties no vari cilts locekļu viedokļa, nav grūti ieraudzīt, ka tajā ir kaut kas visus cilvēkus vienojošs, piemēram, rūpes par otru. Raugoties uz kanibālismu kā uz sēru pārvarēšanas veidu, tas iegūst pat diezgan cilvēcīgu veidolu,» pārsteigta konstatē antropoloģijas asociētā profesore.
