Dzīves apnikums iespējams daudzu iemeslu dēļ. Varbūt tas iestājas tādēļ, ka ārā ir slikts laiks – pārāk auksts vai dubļains.
Dzīves apnikums iespējams daudzu iemeslu dēļ. Varbūt tas iestājas tādēļ, ka ārā ir slikts laiks – pārāk auksts vai dubļains. Īsāk sakot, vienkārši nepatīkams. Bet tikpat iespējams, ka apnikuma iemesls ir kāds cits… Lai nu kā, bet pēdējā laikā ļoti bieži dzirdama frāze: «Man VISS ir apnicis, es vairs NEKO negribu!» Jocīgi – parasti laika maiņa vairāk ietekmē cienījama vecuma cilvēku (nu tā ap gadiem 60) labsajūtu, bet kāpēc tāds aizbildinājums nāk no jauniešu mutēm?
Meklējot atbildes uz šo jautājumu, sarunā piedalījās psiholoģijas skolotāja Ināra Leikuma, literatūras un latviešu valodas skolotāja Ilze Klāva, kā arī 12. klases audzēkņi Līga, Jolanta un Toms.
Kāpēc apnīk?
I.Leikuma: Es domāju, ka jauniešiem, pirms viņi izsaka tādus vārdus, jāpadomā, ko viņi saprot ar «viss». Vai tajā ir arī viņš pats? Galu galā, ja viss, tad viss, ieskaitot arī sevi. Man ir zināms pamats secināt, ka jaunieši ar to domā tikai problēmas skolā, ar vecākiem un «kārtējo mīlestību» – tas varētu ietilpt vārdā «viss».
Šai situācijai iespējams arī vispārīgs pamatojums. Piemēram, apnikums var parādīties vidusskolas pēdējā gadā. Eksāmeni, satraukums, nedrošība… Tas ir periods, kad jaunieši saprot, ka tūlīt mainīsies vide. Pēc 12 vienādajiem, pierastajiem gadiem skolā nu būs citādi, ne tā kā līdz šim. Vairs nebūs tā ritma.
Tāpat ir arī ar ģimeni. No vienas puses – stabilitāte, bet tajā pašā laikā pastāv pretrunas. Jaunieši grib būt pieauguši, taču atkarība no vecākiem paliek. Paši, protams, priecīgi, ka katru mēnesi tiek iedota kabatas nauda, bet…
Vēl arī tas, ka šajā laikā rodas pastiprināta interese par pretējo dzimumu, un, protams, visam pa vidu – arī kāda nelaimīga mīlestība. Kaut gan man šķiet, cilvēki ļoti bieži nepareizi lieto vārdus «nelaimīga mīlestība». Manuprāt, tā ir milzīga laime, ka cilvēks vispār spēj mīlēt. Apnikums rodas tāpēc, ka pats nevar mīlēt, nevis tāpēc, ka viņu nemīl. Ir dažādas mīlestības izpratnes, un ne vienmēr tās sakrīt cita ar citu, tāpēc arī izdarām nepareizos secinājumus.
Vispār runāšana par visa apnikšanu ir mazliet bezjēdzīga. To varētu nosaukt par sevis parādīšanu attiecīgā vidē, kurai, pasakot savas domas, izpauž sevi. Varbūt tikai vienkārši gribas parunāties. Nav arī izslēgts, ka tā varētu būt bēgšana pašam no sevis.
Līga: Tagad lielākā daļa jauniešu ir kļuvuši pesimistiski. Nosprauž mērķus, kurus ne vienmēr var realizēt. Līdzko kaut kas neizdodas, tā visu met pie malas, kļūst nervozi un apgalvo, ka viss ir apnicis. Un nezin kāpēc daudzi ir sadomājušies, ka galvenais, kādēļ ir jēga dzīvot, ir nauda. Pārējam tiek uzlikts mazsvarīguma zīmogs. Pat savstarpējās attiecībās daudzi meklē materiālu labumu.
Piekrītu, ka viens no iemesliem, kādēļ jaunieši kļuvuši daudz pesimistiskāki, varētu būt vecums, kad aktīvi tiek meklēta sava vieta pasaulē.
Jolanta: Es domāju, ka vispārējā dzīves apnikumā, kas piemeklē jauniešus, ir vainīga vesela virkne lietu, kas notiek viena pēc otras. Vispirms viņi mājās sastrīdas ar vecākiem, pēc tam ir neveiksme skolā, un tam punktu pieliek kāda nepatīkama no drauga vai draudzenes saņemta replika. Apnikumu var izraisīt paša jaunieša pieļauta kļūda – viņš zina, ka būs grūti to izlabot, tāpēc iegrimst pesimistiskās pārdomās un sevis žēlošanā. Domāju, ka tādu apnikumu ir piedzīvojis gandrīz katrs. Man arī tā bija, bet tam ļoti labi tiku pāri. Tagad saprotu, ka savu problēmu krietni pārspīlēju un cik patiesībā tā bija nebūtiska.
Toms: Es esmu ļoti liels optimists. Neesmu vēl saticis nevienu citu, kas būtu sajūsmā par to, ka pasaule iet uz galu. Domāju, ka jaunatne iznīcina un aprok veco kultūru, radot jaunu. Tā balstīta uz tehnoloģijām, kam patiesībā nav nākotnes. Tiek aizmirstas garīgās vērtības. Arī man gadās, ka viss apnīk, bet tāpēc jau nemetu visus savus mērķus pie malas.
I.Klāva: Šo teikumu dzirdu pārāk bieži. Domāju: ja ir kaut kādas problēmas, tad arī nepatīkamais laiks var ietekmēt garastāvokli uz sliktāko pusi. Jaunietis sāk justies nevienam nevajadzīgs, un tad ir grūti kaut ko izdarīt. Apnikums rodas, ja piecus mēnešus pirms vidusskolas beigšanas nezina, ko iesākt pēc tās absolvēšanas. Tad visa dzīve šķiet purvs, no kura nevar tikt ārā.
Recepte pret apnikšanu un nekā negribēšanu
I.Leikuma: Vajadzētu pēc iespējas aktīvāk darboties. Aizpildīt laiku, atcerēties, ka vienīgā realitāte ir šis brīdis. Pagātne ir pagājusi. Uzskatu, ka vajag dzīvot tikai šajā dienā. Tas nozīmē, ka nevajag neko atlikt, bet izdarīt visu, kas darāms šodien. Jārēķinās, ka laiks ir neatgriezenisks. Nokavētās minūtes vairs nedabūsim atpakaļ nekad. Nav jāpārdzīvo nākotnes tālie sapņi. Jāmēģina atrast to, kas piesaista sirdi, ar ko varētu nodarboties. Lielos vilcienos – prieks un laime sakārtoti.
Toms: Lai jaunieši nebūtu pesimistiski, galvenais ir izvēlēties pareizo dzīves pozīciju. Uzskatu, ka vislabāk – cinisku attieksmi pret visu, kas notiek.
I.Klāva: Vajadzētu izvirzīt mērķi, kaut pavisam nelielu, bet vispirms sasniedzamu. Tad aizvien lielāku, jo tikai pats var padarīt dzīvi ne-apnicīgu.
