Es gribētu paust atbalstu jūsu laikraksta žurnālistam Jānim Kovaļevskim par viņa pārliecinošo un toleranto rakstu 2002. gada 4. janvāra numurā.
Es gribētu paust atbalstu jūsu laikraksta žurnālistam Jānim Kovaļevskim par viņa pārliecinošo un toleranto rakstu 2002. gada 4. janvāra numurā. Kad to izlasīju, nopriecājos, ka provinces avīzē tik tālu prom no «visiem Rietumu netikumiem» (te nu es citēšu kādu citu autoru – Jāni Liekmani 17. janvāra laikrakstā) ir publicēts raksts par Latvijas sabiedrībā kutelīgu tēmu, kas labākā gadījumā tiek apsmaidīta, sliktākajā – noklusēta. Par homofobiju. Pie tam pats raksts nav homofobisks (ja tā var izteikties, nekaitējot latviešu valodas daiļskanībai) un autors nav moralizējošs. Vienu vārdu sakot – nopriecājos, ka laikraksts uzdrīkstas runāt par nepopulārām, bet, manuprāt, ļoti svarīgām, aktuālām tēmām. Bet «latvieši» nesnauž! Pēdiņās tāpēc, ka ne jau par latvietību J.Liekmanis uztraucas. To, kas nomāc Liekmaņa kungu, kādā citā svešvārdā dēvē par ksenofobiju – tās ir paniskas bailes un nepatika pret visu svešo. Jo šķiet, ka viss nepazīstamais var apdraudēt manu (tavu) dzīvi, veselību, labsajūtu, īpašumu, tradīcijas, teritoriju, iekrājumus, sievu (vīru), bērnus, dzimtu, dzimteni, identitāti. Bet apdraudēts jūtas tas, kas nav drošs par savu identitāti.
Neņemšos spriest, kas kurš ir pēc tautības. Taču liekas, ka J.Liekmanim ir zināmi kādi nekļūdīgi kritēriji, pēc kuriem var identificēt tīrasiņu latvieti. Viņš arī dod mājienus: «spriežot pēc tā, ko viņš (J.Kovaļevskis) raksta». Tātad J.Kovaļevskis raksta tā, kā latvieši neraksta. Kā tad raksta latvieši? Es gan zinu, ka nacistiem viens no kritērijiem, lai noteiktu piederību āriešu rasei, bija galvaskausa izmēri.
Vēl daži komentāri. Liekmaņa kungam homoseksuālisms šķiet neestētisks. Manuprāt, bads, ubagi, pārtikas meklēšana atkritumu tvertnēs, vardarbīgi noslepkavoti cilvēki, neveiksmīgi ārstētu slimību sekas, nesakopta pilsētvide, narkomānu ķermeņi, publiskās atejas pilsētā ir ļoti neestētiski. Pie tam mēs visi maksājam nodokļus un ievēlam tautas pārstāvjus, lai aiztaupītu mums šo neestētiskumu. Par demogrāfisko situāciju. Nedomāju, ka seksuālā orientācija noteic demogrāfisko situāciju valstī, to nosaka izglītības pieejamība un valsts sociālā politika. Turklāt J.Kovaļevskis rakstā neaicināja «novākt Gardu» vai mīlēties ar sava dzimuma cilvēkiem, tāpēc šis jautājums ir saistīts ar cilvēktiesībām. Nemaz jau nerunājot par to, ka Latvijā ir etniskās minoritātes un apzīmējums «kristietis» vai «homītis» nav korekts, pat ja kristietība sava dzimuma mīlestību ierindo pie grēkiem.
J.Liekmanis nezina, «kas viņus (minoritātes) apdraud un pret ko viņi būtu jāaizstāv». Ne tikai «viņus», bet arī mani apdraud ikdienas dzīves fašisms, kas aicina ierobežot «darbības» un «parādības», izšķirties starp kristietību un homoseksuālismu, pie tam neredzot, vai «šos jautājumus var saistīt ar cilvēktiesībām».
