Izglītības likumā ir atjaunota norma par piecus un sešus gadus vecu bērnu obligātu sagatavošanu skolai ar 2002. gada 1. septembri.
Izglītības likumā ir atjaunota norma par piecus un sešus gadus vecu bērnu obligātu sagatavošanu skolai ar 2002. gada 1. septembri.
Piecgadīgu un sešgadīgu bērnu obligātās sagatavošanas mērķis ir nodrošināt augstas kvalitātes bērnu sagatavošanu pamatizglītības uzsākšanai. Bērni, kas apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi jau no divu trīs gadu vecuma, skolai tiek sagatavoti mērķtiecīgi un pakāpeniski, un līdz ar to nav īpašu problēmu. Sarežģītāk šo sagatavošanu skolai nodrošināt bērniem, kas pirmsskolas izglītības programmā iesaistījušies tikai piecu sešu gadu vecumā. Līdz ar to šā vecuma mazuļu obligāta sagatavošana skolai – tā ir pirmsskolas izglītības programmas apguve divos gados.
Bērns jāradina pie skolas
Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir – kādam tad jābūt bērnam, ieejot 1. klasē? Vai ir jāprot lasīt, rakstīt, rēķināt? Par to pietiekami ilgi diskutēts jau vairākās paaudzēs visā pasaulē. Taču tā ir vienkāršota pieeja sagatavošanai skolai.
Bieži vien gan vecāki, gan skolotāji forsē intelektuālo sagatavotību, tā ignorējot psiholoģisko un emocionālo gatavību. Ja neievēro attiecīgā vecuma posma attīstības īpatnības, tiek radītas problēmas sekmīgam mācību darbam. Ārēji tas var izpausties kā mācību motivācijas trūkums, ātra nogurdināmība vai nespēja pārorganizēties no viena darbības veida uz citu. Diemžēl daļa vecāku savu bērnu sagatavošanu skolai uztver un arī realizē kā nodarbības ar stingru disciplīnu, kas tuvu skolas mācību stundai. Taču mūsdienās tiek akcentēta attīstības ideja visas izglītības sistēmas pirmajā pakāpē, tātad tajā, kas veido pārējo pakāpju pamatu.
Centīsimies saprast, ka bērna sagatavošana skolai nav daļēja pirmās klases programmas apguve, nav arī viņa «piepildīšana» ar noteiktām zināšanām. Tas nozīmē bērnu sagatavot mācību darbam skolā, kā arī radīt interesi par mācību iestādi un vēlmi mācīties tajā.
1. septembrī uz skolu
Bērni, kas līdz 2002. gada 1. septembrim būs sasnieguši piecu sešu gadu vecumu, tiks iesaistīti obligātajā sagatavošanā skolai. Tas nozīmē, ka vecākiem bērns būs jāved uz pirmsskolas izglītības iestādi uz pilnu vai daļēju darba laiku. Mūsu pilsētā, ņemot vērā vecāku pieprasījumu, tiks veidotas grupas uz pilnu dienu – 12 stundas –, kā arī uz nepilnu dienu – 3 un 7 stundas.
Lai varētu apgūt pirmsskolas izglītības programmu divos gados, sagatavošana skolai tiks organizēta katru dienu, kā arī tiks ņemts vērā katra bērna attīstības līmenis. Lai sekmīgi varētu veikt šo nopietno uzdevumu, ar mazajiem strādās pirmsskolas skolotājs, kas labi pārzina šā vecuma bērnu attīstības īpatnības, kā arī pedagoģiskā darba metodes un paņēmienus.
Vecumam atbilstošas prasības
Jāatzīst, ka bērnu sagatavošana skolai izraisa daudz problēmu saistībā ar sagatavošanas satura un apjoma jautājumiem. Bieži vērojama tendence nepamatoti sakāpināt prasības pirms pirmās klases, liekot akcentu uz prasmēm, kuras būtu pamatoti prasīt pirmās klases noslēgumā, – lasīt tekstus, rakstīt diktātus, rēķināt vairāku desmitu apjomā. Mēs nedrīkstam pirmsskolas vecuma bērniem izvirzīt viņiem neatbilstošas prasības, tās nepamatoti paaugstinot.
It īpaši tas attiecināms uz bērniem, kas tiek iesaistīti sagatavošanā skolai piecu sešu gadu vecumā.
Ir jāapzinās, ka bērnam, kas nav bijis bērnu kolektīvā, vispirms ir jāapgūst prasme darboties tajā, ir jānodrošina sociālā attīstība, prasme patstāvīgi izvēlēties nodarbošanos, spēja iesaistīties rotaļās, jāpilnveido pašapkalpošanās iemaņas un higiēnisko normu ievērošana.
Bērns jāiepazīstina ar tuvāko apkārtējo pasauli, kas nepieciešams, lai viņš varētu patstāvīgi orientēties dažādās situācijās un spētu piekšstatus arvien papildināt. Būtiska ir bērna pieredze un tās izmantošana dažādas situācijās. Tā, piemēram, kā uzvesties, darboties veikalā, teātrī, skolā brīvdabas pasākumos, transporta līdzekļos, uz ielas utt. Šāda pieredze ir nepieciešama, lai viņš varētu orientēties līdzīgās situācijās patstāvīgi un spētu to arvien papildināt. Pieredzes veidošana apkārtnes iepazīšanā ir cieši saistīta ar bērna sociālo attīstību. Tā tiek apgūtas pieklājības normas, spēja sarunāties, atbildēt uz jautājumiem, izteikt savas domas.
Lai bērns varētu izteikt savas domas, izjūtas, viņam ir jābūt pietiekamam vārdu krājumam (tas nozīmē, ka ir jāprot pareizi nosaukt lietas un parādības, īpašības u.c.), jābūt prasmei loģiski stāstīt, kas mūsdienās rada bērniem problēmas, jo netiek veidota interese par grāmatu, bet mazie daudz laika pavada pie televizora, datora.
Šajā vecumā bērniem ir svarīgi attīstīt fonemātisko dzirdi, uztveri, lai skolā nebūtu problēmas lasīt un rakstīt prasmes veidošanā. Rakstīšana tomēr nav tik viennozīmīgi uztverama, t.i., kā burtu rakstīšana vai zīmēšana. Rakstīšana sākas ar rokas vingrināšanu ar dažādām darbībām – zīmēšanu, veidošanu, aplicēšanu, rokdarbiem un daudz sīkiem darbiņiem, kas prasa sīkās roku muskulatūras darbību. Pirms laika liekot rakstīt līniju un rūtiņu burtnīcās, iepriekš roku nesagatavojot, mēs varam bērniem izdarīt tikai ļaunu.
Būtiski ir orientēties arī matemātiskajos terminos (aplis, trīsstūris, skaitlis, cipars u.c.), kā arī orientēties telpā, plaknē, laikā, jāizprot jēdzieni «augšā», «apakšā», «pa labi», «pa kreisi». Jāprot salīdzināt, atrast līdzīgo un atšķirīgo, vispārināt, grupēt. Šīs ir domāšanas operācijas, tikpat svarīgi attīstīt uztveri, uzmanību, iztēli.
Būtiska nozīme ir fiziskajai attīstībai, kam vecāki piešķir pavisam mazu nozīmi, bet kustību koordinācijai, veiklībai, kaulu muskuļu sistēmas attīstībai ir milzīga loma skolas slodzes pieņemšanā. Bērnam ir brīvi jādarbojas ar bumbu, jārāpjas, jāskrien, jālec, jāizpilda dažādi vingrojumi atšķirīgām muskuļu grupām. Svarīga ir arī emocionālā labsajūta. Ja bērns ir fiziski attīstīts, viņš vieglāk pieņem pārmaiņas, labi jūtas vienaudžu kolektīvā, ir emocionāli atsaucīgs.
