Šodien pulksten 19 Jāņa baznīcā Sv.Vienības draudzes mācītājs Ralfs Kokins piedāvās klausītāju uzmanībai otro lekciju ciklā «Terors un apokalipse. 11. septembris un pasaule pēc tam».
Šodien pulksten 19 Jāņa baznīcā Sv.Vienības draudzes mācītājs Ralfs Kokins piedāvās klausītāju uzmanībai otro lekciju ciklā «Terors un apokalipse. 11. septembris un pasaule pēc tam».
Pieredzot kara šausmas, vērojot Pasaules Tirdzniecības centra brūkošos debesskrāpjus, esot jebkuru visaptveroši nežēlīgu katastrofu liecinieki, cilvēki jau izsenis nav atturējušies savas izjūtas raksturot kā apokaliptiskas. Ar to vērotājs pārdzīvojuma intensitātes atainojuma nolūkā parasti vēlējies norādīt, ka, viņaprāt, redzētais ilustrē Bībelē pravietotā pasaules gala tuvumu. Mēģinājumi vēstures kolīzijām piedēvēt apokaliptiskumu turpinās, kopš cilvēcei pazīstami Svētie Raksti.
Kādu pasaules gala versiju tie piedāvā? Vai destruktivitāte patiesi ir kristīgi izprastas apokalipses galvenā iezīme?
Ievadlekcija pagājušo ceturtdien bija veltīta jēdziena nozīmes atklāšanai, aplūkojot tā lietojuma vēsturi. «Apokalypsis» ir Jauno Derību noslēdzošās Jāņa atklāsmes grāmatas nosaukums grieķiski. Pēc R.Kokina teiktā, no vienas puses, tekstos atrodamās liecības patiešām liek izprast visa radītā galu kā fizisku nāvi – zinātnes valodā tas izteikts teorijās par pasaules iespējamo bojāeju bakterioloģiskā vai kodolkatastrofā, ekoloģiskā līdzsvara zudumā vai cilvēku vērtīborientācijas trūkumā. Taču tas ir tikai viens beigu aspekts, kas nekādā gadījumā nav galvenais kristīgās teoloģijas vēstījumā par apokalipsi. Viss iepriekšminētais apzīmējams ar latīņu terminu «finis» – beigām. Pie tām nonāk, tās pārvarot un iznīcinot, un tās pašas ir iznīcība un nāve – Jāņa atklāsmes grāmatā pieminētā uguns no debesīm, pasaules mēroga slaktiņš vai pa liesmojoša debesskrāpja logiem lecoši cilvēki. Ja ar to viss beidzas, šāda apokalipses izpratne nevar interesēt teoloģiju dziļākajā nozīmē. Gala bibliskajā priekšstatā dominē nevis destruktīvais, bet ikvienā iemītošais kreacionistiskais impulss. Saskaņā ar to attieksmi pret iespējamo globālo katastrofu vada nevis vēlme sagraut, bet cerība uz labāku pasaules kārtību. Vienā vārdā šo apokalipses izpratni sauc grieķu vārdā «telos», kas tulkojams arī kā «mērķis», kura sasniegšana prasa ne tikai atteikties un pārvarēt, bet, pats galvenais, īstenot un piepildīt.
Neapzinātās kreativitātes dažādie veidi ir viena no tēmām, kas tuvāk tiks aplūkota otrajā lekcijā. Tiks runāts par tādām zemapziņā mītošās reliģiskās domāšanas paradigmātiskām izpausmēm kā, piemēram, milenārisma (sektantiskas mācības, kas radusies, vienpusīgi izprotot Jāņa atklāsmes grāmatas 20. nodaļā pausto «tūkstošgadīgās miera valsts» apsolījumu) ietekmi ASV ārpolitikā mūsdienās. Tiks risināta tēma «Terorisma dzimšana no reliģiskām idejām jeb Pašnāvība kā dievkalpojums». Būs iespēja iepazīties ar rietumu teologu piedāvātajiem dažādu ticību un pārliecību sadzīvošanas trim pamatprincipiem.
Klausītāju atsaucības gadījumā iespējama lekcija arī nākamnedēļ. Pēc R.Kokina domām, ceturtdienu vakari būtu piemērots laiks regulāru lekciju un pārrunu rīkošanai.
«Šīs lekcijas nesniedz gatavas atbildes, bet skatījumu pasaulē aktuālajā problemātikā, mudina analizēt. Baznīcas primārais uzdevums ir evaņģelizācija. Taču tas, kas baznīcai noteikti jādara un ko tā bieži vien nedara, ir domāšanas veicināšana: problēmas sākas, kad cilvēki nedomā paši. Lekcijas ir kritiskas, daudzos jautājumos – izaicinošas, bet esmu mēģinājis tās veidot kā rosinājumu pārdomām,» priekšlasījumu nolūku raksturo R.Kokins.
