Katru dienu ap pulksten 11 netālu no Svētā Sīmaņa un Annas pareizticīgo katedrāles daudzdzīvokļu namu pagalmā pie kādreizējās Siltumtīklu katlu mājas pulcējas diezgan bēdīga izskata ļaudis.
Katru dienu ap pulksten 11 netālu no Svētā Sīmaņa un Annas pareizticīgo katedrāles daudzdzīvokļu namu pagalmā pie kādreizējās Siltumtīklu katlu mājas pulcējas diezgan bēdīga izskata ļaudis. Tur viņi no katedrāles darbiniekiem bez maksas saņem siltu putru un maizes gabalu. Nākt var jebkurš neatkarīgi no ticības, tautības, ja tikai nav neērti šo palīdzību pieņemt. Turpat blakus spēlējās bērni, stāv pa kādai vidējā sabiedrības slāņa automašīnai, žūst veļa. Īpašas bažas šis nabadzīgo ļaužu bariņš apkārtējiem nerada. Ja nu vienīgi kāds pusskumji, pusironiski nosaka: «Varēja jau paši strādāt…»
Ar līdzīgu trūkumcietēju ēdināšanu labdarības organizācijas nodarbojas Rīgā, Londonā, droši vien katrā Eiropas pilsētā. Tomēr lieta, ko uzņēmusies Jelgavas pareizticīgo katedrāle, šķiet, mūsu pilsētas robežās ir kaut kas īpašs. Tas nav kāds visnotaļ atzīstams vienreizējs labdarības pasākums. Šiem apmēram simt litriem putras ir jābūt katru dienu, izņemot svētdienas, kad katedrāles darbinieki ir vairāk aizņemti ar draudzi un trūkumcietēji saņem vienīgi maizi. «Mazā prinča» autors Ekziperī ir trāpīgi teicis, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Te šī patiesība izpaužas vienkārši un skaudri.
Kā šis palīdzības maratons iesākās, lūdzu pastāstīt katedrāles draudzes priekšnieka vietnieku saimnieciskajos jautājumos Vasiliju. Lūk, ko viņš teica:
«1993. gadā, kad sākām atjaunot katedrāli, tepat blakus mācītāja mājā tika ierīkota arī pašreiz pastāvošā virtuve, kur divi pavāri gatavo maltīti draudzes mācītājiem, darbiniekiem un celtniekiem. Tad arī ap katedrāli pastāvīgi sāka staigāt un lūgt kaut kādus pārtikas pārpalikumus pieci seši nabadzīgi cilvēki. Tas nebija patīkami. Ar savu klātbūtni viņi bieži vien traucēja strādāt. Izeja bija tāda, ka noteicām noteiktu laiku, kad viņi savu ēdamo varētu dabūt. Līdz ar to pie mums sāka nākt jau vesels bars trūkumcietēju. Dažreiz ierodas pat ap simts cilvēku, jo Jelgava ir liela. Katedrāles draudzei tas, protams, savu tiesu maksā. Kaut gan te noteikti jāpiebilst, ka pastāvīgu atbalstu šajā labdarības pasākumā mums sniedz uzņēmums «Jelgavas maiznieks», bieži palīdz «Dobeles dzirnavnieks», «Rīgas dzirnavnieks» un reizēm arī citi. Mūsuprāt, apmēram pusei no pusdienu saņēmējiem tās noteikti ir simtprocentīgi nepieciešamas. Vientuļiem cilvēkiem ar mazu pensiju, invalīdiem. Viena daļa varbūt paši ir palaidušies un pie labas gribas varētu sevi uzturēt, kā pienākas. Dažkārt, piemēram, ar agrākajiem cietumniekiem tā arī notiek. Cilvēks pārvar savu krīzi, sāk dzīvot normāli un pēc ēdamā pie mums vairs nenāk.
